Esmu represētā tēva dēls un visu padomju armijas laiku dabūju izjust pazemojumus visādos veidos. Pirmo reizi Sarkano armiju ieraudzīju 1940. gada jūnijā Jelgavā 15. maija, tagad 2. ģimnāzijas, laukumā.
Esmu represētā tēva dēls un visu padomju armijas laiku dabūju izjust pazemojumus visādos veidos. Pirmo reizi Sarkano armiju ieraudzīju 1940. gada jūnijā Jelgavā 15. maija, tagad 2. ģimnāzijas, laukumā. Tur stāvēja tanki. Tankisti netīrās «fufaikās». Pārnācis mājās, brīnīdamies stāstīju, ka krievi valkā vatētas jakas ar oderi uz āru…
1945. gada sākumā kara komisariāts mani kā septiņpadsmitgadīgu jaunekli aizsūtīja uz sapieru kursiem. Pēc tam kā atmīnētājs visu vasaru strādāju Izvaltas, Krāslavas un Indras pagastā. Meklējām un spridzinājām mīnas, zemnieku uzrādītos lielgabalu lādiņus un aviācijas bumbas. Grupā bijām divpadsmit cilvēku, no kuriem divi no ievainojumiem kļuva invalīdi. Kad mūs atlaida, iedeva ar roku rakstītu izziņu, kuru pazaudēju. Tuvojoties pensijai, domāju, ka kaut kur arhīvos dokumentus par sevi atradīšu. Aizgāju līdz pat DOSAAF priekšniekam atvaļinātajam kontradmirālim Ločmelim. Viņš mani pieņēma un pateica, ka tolaik neesam bijuši štata darbinieki, tādēļ nekādu arhīva izziņu dabūt nevarot. Tā šo laiku darba stāžā neiekļāva.
Obligātajā karadienestā mani iesauca 1950. gada maijā. Sākumā no Rīgas tikām vesti uz Tallinu. Vienā Igaunijas stacijā mūsu vilcienam blakus nostājās tāds pats jauniesaucamo vilciens no Krievijas, tas gāja pretējā virzienā. Sākās apsaukāšanās, kas beidzās ar lamāšanos un izdzerto pudeļu mešanu. Nelīdzēja pavadošo seržantu brīdinājuma saucieni un draudi. No mūsu grupas ap trīsdesmit latviešu nonācām Tapā, kur brīvvalsts laikā bija atradies slavenais igauņu bruņuvilciens. Tagad tur bija tanku daļa. Viena daļa no šīs tehnikas steidzīgi tika nosūtīta uz Koreju, kur tolaik sākās karš. Mācību rotā, kur mūs dresēja trīs mēnešus, visgrūtākais bija tas, ka pēc trauksmes pa četriem vienas dienas laikā mežmalā bija jāizrok tankam ligzda, kurā tas varēja iebraukt un tikt tā nomaskēts, ka virs velēnām palika tikai stobrs. Tad gan krekla mugura un paduses no izsvīdušā sāls kļuva balti. Latviešus mācību rotā atklāti saukāja par «fričiem» un «fašistiem», izsmēja par nepareizi izteiktiem krievu vārdiem. Vēl nebija demobilizēti kara laikā iesauktie. Tie nu dienēja jau septīto gadu un nebijās ne no kā.
1952. gadā nomaskētus atsūtīja jaunos tankus T54. Poligonā mums pirmo reizi izsniedza arī Kalašņikova triecienšautenes. Reiz mācību šaušanā pazuda viena izšautās patronas čaulīte. To tad, sijājot smiltis ar sietiem, meklēja divas diennaktis. Priekšniecībai bija lielas bažas, ka čaulīti varētu atrast ienaidnieks…
Tajā pašā gadā mums blakus sāka būvēt lielu aerodromu triecienlidmašīnām. Atsūtīja no Krievijas vairākus darba bataljonus, kas steidzīgi uzbūvēja milzīgu šķembu drupinātavu un betona rūpnīcu. Šie karavīri strādāja no mazas gaismiņas līdz tumsai, gulēja četras stundas. Virsdrēbes bija noklājušās ar biezu putekļu kārtu, un viņi izskatījās pārguruši un nožēlojami. Runāja, ka šiem celtniekiem viena dienesta diena tiekot ieskaitīta par divām.
Tā kā pirms dienesta četrus gadus biju nostrādājis Jelgavas mašīnu – traktoru stacijā, droši vien būtu kļuvis par tankistu. Taču laimējās, ka mani uzaicināja spēlēt štāba pūtēju orķestrī. Tur bija dažādas privilēģijas – vieglāks režīms, izskatīgāka forma, ziemā pat kamieļvilnas pirkstaiņi. Dienēt tāpat iznāca trīsarpus gadu. Mājās pārbraucu kā labs muzikants.
