Aizvadītās nedēļas nogale aizritējusi piesātināta ar pasākumiem – gan īpaši emocionālo Jelgavas novada sirdsmīļo vecmāmiņu un vectētiņu sumināšanu Līvbērzē, gan strādīgāko policijas darbinieku apbalvošanu Valsts policijas 96. gadadienā. Tikpat sirsnīgs un mīļš pasākums bija sarīkots Jelgavas novada audžuģimenēm, kā arī jau ceturtā Jelgavas novada pašvaldības Dzimtsarakstu nodaļas organizētā novada stipro ģimeņu sumināšana.
Jau ceturto gadu Jelgavas novada pašvaldības Dzimtsarakstu nodaļas svinīgā pasākumā suminātas Jelgavas novada stiprās ģimenes. Līdzīgi kā iepriekš arī šogad sveikti ne vien sudraba un zelta pāri, bet arī tie, kam aprit pērļu, koraļļu, rubīna, safīra un pat smaragda kāzu gadskārta.
Veselības, mīlestības un laimes pogas meklējumos
Meklējot un atrodot veselības, laimes, mīlestības, labestības un draudzības pogas, kopā ar Pepiju Garzeķi un kontrtenoru Sergeju Jēgeru ceļā uz Ziemassvētkiem devušās Jelgavas novada 19 audžuģimenes un 80 aizbildņu bērni. Jau piekto gadu svētkus šīm ģimenēm gādā novada bāriņtiesa. «Sanākt kopā, tikties, parunāt – šī ir viena no iespējām, kuras sniedz pasākums. Protams, pāri visam mūsu paldies Jelgavas novada audžuģimenēm un aizbildņiem par to labo darbu, ko viņi veic. Turklāt šis nebūt nav tas vieglākais pienākums, ko ne visi spēj uzņemties. Tālab vēl jo vairāk priecē fakts, ka mūsu vidū atrodas tik daudzi, kas gatavi dot no sevis vēl kādam, kas nonācis grūtībās,» atzīst bāriņtiesas vadītāja Olga Rudaka, mudinot arī citus labas gribas cilvēkus dāvāt bez vecāku gādības palikušajiem bērniem ģimeni, kļūstot par audžuvecākiem vai aizbildņiem. Foto: Raitis Puriņš
«Apsveicu, tikai pozitīvu par viņiem varu pateikt. Kad vajadzēja palīdzību, nebiju vīlies. Palīdzēja.»
«Prieks, ka mums ir arī policisti, kas tiešām strādā. Lai viņiem veicas!»
«Skaistas meitenes strādā policijā. Lai viņām veicas arī turpmāk!» Šādus vārdus pauduši lasītāji «Ziņu» portālā www.zz.lv, komentējot nedēļas nogalē notikušo svinīgo pasākumu policijas darbiniekiem.
Valsts policija 5. decembrī Jelgavas pilsētas kultūras namā nosvinēja 96. gadadienu. Zemgales reģiona pārvaldes amatpersonām tika pasniegti Iekšlietu ministrijas, Valsts policijas un Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes apbalvojumi – Iekšlietu ministrijas, Valsts policijas goda rakstus, pateicības un citus apbalvojumus saņēma ap simts policijas darbinieku.
Sirdsmīļo omīšu un opīšu konkursam saņemts aptuveni 80 vēstuļu, un katrā strāvojusi sirsnība, pateicība un mīlestība. Piedāvājam tikai dažus no omīšu un opīšu aprakstiem.
Pavisam mazai esot, opis ar omi mācījuši polku un «tūgadiņ, tāgadiņ». Svētkos viņu mājās vienmēr smaržo pēc pašceptiem pīrāgiem, ikdienā tas īpašais ir kopīgas vakariņas, kad nesteidzīgi cits citu izjautā, kā gājis. Tieši viņi ir tie, kas ziemas dienās aicina slēpot, viņi ir tie, kuriem pateicoties Līgosvētki iegūst īsto garšu – ar omes sieto sieru, opīša brūvēto alu, ar pļavu apstaigāšanu ziedu lasīšanai vainagos. «Mēs kopā ceļojam pa Latviju – vecvecāki man iemācījuši ieraudzīt, cik skaista ir mūsu zeme,» raksta mazmeita un pateicas par to, ka bijis ļauts augt ne tikai vecāku, bet arī vecvecāku mīlestībā.
Starp brīnišķīgām piecām omītēm, kas tika pieteiktas no Glūdas pagasta, kāds desmitgadīgs zēns savējo slavēt slavē par ceptajām kūkām, mīļumu un to, ka viņa iemācījusi sēt redīsus, burkānus un gurķus. Mazdēls stāsta, ka ome mācījusi pacietību, kārtības mīlestību un prieku par vienkāršām lietām, prasmi ieklausīties ne tikai cilvēkos, bet arī dabā, mīlēt un pasargāt mazākos un vājākos. Mazā puikas sirds jūtami ir pilna aizkustinošas sirsnības pret omi, kas viņu audzinot un lutinot.
«Es nevarētu šim konkursam pieteikt savu vecmāmiņu vai vectētiņu, ja viņi būtu man nopirkuši jaunāko telefonu, jo, pēc manām domām, tas nav tik vērts kā audzināšana, izpalīdzēšana un jūtamas rūpes,» raksta mazmeita, raksturojot savu omīti.
Stingrs, strādīgs, labsirdīgs, gudrs un izpalīdzīgs. Vēl mazotnē kopā ar brāli un divām māsām izvests uz Sibīriju, piedzīvojis skarbu un smagu bērnību, savā sirds dziļumā droši vien noglabājis daudz sūru atmiņu un mācību. Pēc atgriešanās Latvijā saticis nākamo sieviņu Birutu un, gadiem ejot, uzaudzinājis divas meitas. Ar mazmeitiņu viņš dalās vēstures faktu zināšanās. Mazmeita ievērojusi, ka opim ir svarīgi lasīt avīzes un redzēt ziņas, bet, kad viņi pavada laiku kopā, visvairāk tiek strādāts lauku darbos, palīdzēts skolas mājas darbos vai arī tās ir ekskursijas. Pēc visām šausmām, ko pārdzīvojis, opis varētu baudīt pensiju un dzīvi, bet viņš jau nevarot būt mierā – nepārtraukti rosās savā saimniecībā, remontēdams kombainu vai traktoru, ja nu kas saplīst. Brīvajā laikā viņam patīk lasīt un ceļot, arī kopā ar mazmeitu izbraukāti visi Latvijas novadi.
Zeķes, ko viņa noada, silda ne tikai kājas, bet arī sirdis. Optimisms, kas plūst no viņas, rada mazbērnos apbrīnu, dziesmas, pasakas un stāsti, ko viņa ikdienā māca, piepilda ģimenes locekļu kopābūšanas miera sajūtu. Seši bērni un pieci mazbērni, sirdsmīļās omītes saticīgu atvasīšu atzars, kas vecmāmiņu sauc par mammū un vērtē kā visgādīgāko un apbrīnojamāko vecmammu uz pasaules. Kaut mammū jau vairākus gadus pārvietojas ratiņkrēslā, tas nav radījis šķēršļus kopīgām pastaigām un darbiem dārzā. Mazmeitiņa pieteikumā raksta, ka «vecmāmiņa ir kā īkšķis – ne mēs varam uzlikt galdā šķīvi, ne nomazgāt traukus bez īkšķa…». ◆
