Izglītības reformas un integrācijas procesu atspoguļojums informācijas līdzekļos atkal apliecinājis atšķirības abu valodu informatīvajās telpās.
Izglītības reformas un integrācijas procesu atspoguļojums informācijas līdzekļos atkal apliecinājis atšķirības abu valodu informatīvajās telpās. Līdzīgi kā Saeimas pirmsvēlēšanu laikā – prasmīga, asa, taču pieklājīga kampaņa laikrakstā “Čas”, līdzsvarots atainojums “Telegrāfā”, vecišķi kašķīgs, sociālistiski nostalģisks un agresīvi uzbrūkošs “sootečestveņņiku” skats laikrakstā “Vesti Sevodņa”, paškritisks “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” un atturīgs “Dienā”. Joprojām mulsina krievu laikrakstu metienu proporcijas – mazas pilsoniskajam “Telegrāfam”, bet lielas padomju/krievu impēriskās nostaļģijas konstruētājam “Vesti Sevodņa”.
Plašsaziņas līdzekļos maz apspriests ir fakts, ka izglītības reforma ar daudz stingrākiem noteikumiem tika pasludināta 1998. gadā. Loģiski būtu protestēt toreiz, nepiekrītot kategoriskajiem noteikumiem, nevis tagad, kad panākti kompromisi. Diemžēl tagad tā saucamā krievu “atmoda” vairāk līdzinās polittehnologu meistarīgai un mērķtiecīgai darbībai protestu organizēšanā un izmantošanā par ieganstu citu, politisku un ekonomisku, jautājumu risināšanai. Tas neļauj saskatīt racionālo un apspriežamo, kas atrodams kritikā par reformas īstenošanas trūkumiem un liek nesatricināmā pozā nostāties abām pusēm.
Jau 20. – 30. gados, kad krievu Latvijā bija procentuāli daudz mazāk, viņi prasīja īpašu attieksmi pret valodu, pieprasot tiesības sazināties ar varas iestādēm krievu valodā, norobežojās savās skolās un vienas valodas lietojuma vidē, bet, no otras puses, – sūdzējās, ka valodas nezināšanas dēļ atrodas izolācijā un nevar dabūt darbu valsts pārvaldē. Situācija tagad atkārtojas – pārmetumi par diskrimināciju darba izvēlē, žēlošanās par valodas aizmiršanu, ja nav iespējas to bieži lietot. Kāda priekšmeta mācīšana latviski varētu vairot valodas lietojuma īpatsvaru. Joprojām žurnālisti nav parūpējušies, lai pie vārda tiktu reformas galvenie īstenotāji – latviešu un krievu pedagogi, valodu mācīšanas speciālisti, mācību grāmatu autori, vecāki. Lai saruna būtu nevis par valodu proporciju un procentiem vai pretdarbību jebkādu priekšmetu apmācībai citā valodā, bet gan par mācīšanas kvalitāti.
Visu nosaka mācīšanas kvalitāte. Ja vecāki grib, lai viņu bērns brīvi runā citā valodā, nevis tikai atsēž 60% stundu skolotāja vadībā, kas runā sliktāk par pašiem bērniem, vecāku spiediena dēļ var panākt tāda pedagoga nomaiņu. Ja par galveno uzskatītu rezultātu, nevis ceļu, kā tas iegūts, beigtos neauglīgie strīdi par procentiem un to interpretāciju.
Daudz svarīgāk par jautājumu, kādā valodā ir grāmata vai vēstures stunda, ir noskaidrot, kas un kā šajā stundā tiek mācīts. Vai tā ir vēsture, kas kā humānā palīdzība no Krievijas palīdz audzināt Krievijas patriotus Latvijā, vai beidzot oriģināla Latvijas vēstures grāmata, kas saprotama un pieņemama vairākumam ar sarežģīto vēstures posmu problemātisku izklāstu? Tajā vajadzētu būt vietai gan atbrīvotājiem, gan okupantiem, gan holokausta organizētājiem un izpildītājiem, gan dažādu krāsu strēlniekiem, gan piemēriem par kaimiņzemes impēriskajām ambīcijām.
Es netērētu enerģiju, lai noskaidrotu, uz kuru pusi vērsti ugunskrusta/kāškrusta stari plakātā pret Šadurski. Es tērētu enerģiju un līdzekļus, lai organizētu konkursus un finansētu autoru ieguldījumu jaunu mācību grāmatu, labu valodas apmācības metodiku, interesantu latviešu valodas apguves raidījumu izveidē, lai organizētu psihologu un pedagogu pārrunas vecāku sapulcēs par modernām metodēm valodu mācīšanā, lai rīkotu latviešu valodas apguves intensīvos kursus. Kā informācijas līdzekļu darbinieks es sabiedrības vārdā pieprasītu atbildīgajām instancēm organizēt darba grupas, kas izstrādātu idejas, kā pārkvalificēt skolotājus, kuri neprot strādāt pa jaunam vai kuri drīz zaudēs darbu vienkārši tāpēc, ka apmācāmo skaits saruks demogrāfiskās situācijas dēļ. Kā žurnālists es meklētu iniciatīvas bagātus cilvēkus, darba ņēmējus, vidusslāņa pārstāvjus, kuru idejas izaicinātu politiķu un ierēdņu piedāvājumu un tiktu apspriestas publiskajā sfērā un darbotos pret visatļautību, nesodāmību un bezatbildību.
Ir arī pozitīvi piemēri, kas parāda plašsaziņas līdzekļu vēlmi analizēt notiekošos procesus, demonstrē reālas integrācijas vai vairāku identitāšu līdzāspastāvēšanas piemērus. Taču atliek ielūkoties portāla “Delfi” komentāros krievu valodā, lai saprastu, ka spriedzes kurināšanai jau ir savi augļi. Un ka ir jautājumi, kas vēl ilgi šķels sabiedrību. Bet vairums to ir polittehnologu, kā arī informācijas līdzekļu konstruēti. Piemēram, kad nav citu bubuļu asimilācijas draudiem, tad ideja par kora dziedāšanu kā obligāta priekšmeta atjaunošanu skolās, lai nezaudētu potenciālos dziedātājus dziesmu svētkiem, tiek iztēlota kā “latišizācijas” instruments, kaut arī runa ir par latviešu skolām. Jāteic, ka biedēšana ar asimilācijas draudiem, “kolaboracionistu” nosodījums arī nav nekas jauns krievu informācijas līdzekļu tekstos.
Ne augstprātība, nesarunāšanās, problēmu ignorēšana no varas pārstāvju puses, ne revolūcija (kas arī neparedz racionālu dialogu vai kompromisus, bet tikai spēku, spiedienu un noliegumu) nav dialogu veicinošas un problēmu risinošas metodes. Ir vajadzīgs visas sabiedrības pilsonisks dialogs, nevis vienas daļas uzrīdīšana otrai, izmantojot mentalitātes īpatnības, jaunatnes entuziasmu un “buntīgo” garu.
Saīsināti no www.politika.lv
