Kādu vakaru, pēc grūtās darba dienas mērojot rudenīgo ceļu uz mājām, iegāju nelielā veikaliņā, lai iegādātos kaut ko vakariņām.
Kādu vakaru, pēc grūtās darba dienas mērojot rudenīgo ceļu uz mājām, iegāju nelielā veikaliņā, lai iegādātos kaut ko vakariņām. Neesmu nekāda lielā pavāre, tāpēc nolēmu izlīdzēties ar pelmeņiem un krējumu – ātri un lēti, turklāt īpaša māksla, lai mīklas kunkuļus samestu katlā, nav nepieciešama. Ar pelmeņiem man sen jau viss skaidrs – pērku lētākos – pāris desmit santīmu –, un vakariņas garantētas vismaz divām dienām. Līdz tam liktenīgajam vakaram biju pārliecināta, ka arī ar krējumu man viss ir skaidrs…
Kad biju izvēlējusies pelmeņus, pārdevējai lūdzu arī krējumu, bet viņa man pajautāja: “Kuru?” Es, kā vienmēr, bezbēdīgi attraucu, ka vienalga (krējums taču paliek krējums, neatkarīgi no tā, ražots Jelgavā, Rīgā vai Rankā!), taču pārdevēja izbrīnīta pārjautāja: “Cik procentīgo?” Un tad es pavisam nopietni apmulsu, lai gan krējumu biju pirkusi arī agrāk. Kā no govs piena, ko agros rītos savāc pienmašīnas, var saražot tik daudz dažādu krējumu veidu?!
Esmu meitene no provinces – laukos augusi, ēdusi, elpojusi lauku svaigo gaisu (nu gluži kā tās vistiņas reklāmā!). Kādreiz mums bija arī lopi – nekas daudz, vien pāris rukšu, ko rudenī “ielikt” saldētavā, un gotiņa Zozuļa (vistiņas gan kaut kā negribēja iedzīvoties mūsu draudzīgajā kolektīvā). Pateicoties gotiņai, mums mājās vienmēr bija piens, no kura mamma “taisīja” rūgušpienu, biezpienu, krējumu, sviestu. Vēl tagad atceros agros sestdienas rītus, kad tik ļoti vēl gribējās pagulēt pēc nogurdinošās nedēļas skolā, bet mamma jau virtuvē uz galda bija “uzstellējusi” oranžo piena maļamo mašīnu (tikai nesen uzzināju, ka tas aparāts bija separators), kas, nelabā balsī rūkdams, no piena atdalīja krējumu. Pa vienu caurulīti tecēja balts vājpiens, pa otru – dzeltens krējums. Īsts. Un mammai pat neienāca prāta pajautāt, ar cik procentīgo krējumu es ēdīšu zupu.
Nu jau sen mums nav lopu – tētis teica, ka visu varot nopirkt veikalā, tāpēc govi pārdevām un pēdējās cūkas nokāvām. Kopš tā laika visu pērkam veikalā…
Vairs neatceros, cik procentīgo krējumu nopirku toreiz, taču pavisam skaidri atceros, kā, turpinot ceļu mājup, tiesa gan, daudz gausākā solī, man ausīs klusi dūca vecā labā piena maļamā mašīna. “Laiki mainās,” toreiz domāju, “galu galā tagad dzīvoju pilsētā un varu izvēlēties – ar 15, 20 vai 25 procentu krējumu ēst pelmeņus. Bet toreiz, bērnībā, man mājās bija tāds aparātiņš, kas no piena ražoja simtprocentīgo krējumu. Krējumu par visiem 100 procentiem…”
