Šo stāstu man uzticēja kaislīgs amatierzvejas meistars jelgavnieks Artūrs Iesalnieks. Lūk, kā viņam reiz gadījies.
Šo stāstu man uzticēja kaislīgs amatierzvejas meistars jelgavnieks Artūrs Iesalnieks. Lūk, kā viņam reiz gadījies.
Septiņdesmito gadu beigās man atvaļinājums iekrita jūlijā. Laiciņš arī bija tāds kā šogad – karsts uz nebēdu. Ar draugu nolēmām aizbraukt kaut kur tālāk, piemēram, uz Aivieksti. Togad pavasarī bija milzīgas lietavas, tāpēc Lubānā dažviet nebija izturējusi polderu slūžu sistēma, kā dēļ daudz zivju nonāca upē.
Tad nu savācām savu «copētāju» mantību un devāmies ceļā. Spiningi bija paštaisīti. Spoles – universālās «Ņeva», kas tolaik skaitījās «glauna parikte». Sliekas arī mūsējās – no Zemgales.
Tajos laikos autobusu satiksme pagastos bija daudz labāka, tāpēc bez īpašām grūtībām nokļuvām pie Aiviekstes – vietā, ko sauca par Mucenieku tiltu. Upe tur bija aptuveni trīsdesmit metru plata, ne visai dziļa un strauja. Netālu no tilta nolēmām apmesties uz naktsguļu.
Cēlāmies ar pirmo gaismiņu. Veiksmīgi izraudzītā teltsvieta aiztaupīja knišļu uzbrukumus. Upes krasts bija visai stāvs, noaudzis ar krūmiem un akmeņains. Nolūkoju nelielu atstraumīti un nolēmu mēģināt pirmo iemetienu ar pludiņmakšķeri. Uz 9. numura āķa uzspraudu nelielu slieciņu «pušķīti» un, mēģinot auklu nesapīt krūmos, iemetu. Jāpiebilst, ka izmantoju tā laika Lielupes laivu fabrikā ražoto teleskopisko makšķeri. Tad nu iešūpoju visu «parikti» un… pa rīta rasā saslapušiem akmeņiem ar lielu blīkšķi uz muguras līdz kaklam iebraucu upē. Lieki piemetināt, ka makšķere kā pātaga noplīkšķēja pa ūdens virsmu un var tikai nojaust, kādi «sulīgi» vārdi tobrīd bija uz mēles. Iedomājos par to, kādas mocības sagādās spoles izjaukšana un žāvēšana, auklas atpiņķerēšana.
Mēģinot neizlaist zvejasrīkus no rokām, lēnām rāpos laukā. Izrāpies krastā, sāku ietīt auklu. Par lielu pārsteigumu jutu nelielu pretestību. Tas ieintriģēja. Par īstu cīņu to pat nenosauksi, jo zivs visai paklausīgi padevās manā virzienā. Pievadījis pie krasta, pa tiem pašiem nelaimīgajiem akmeņiem norāpos lejā un ieraudzīju, ka nejaušais loms ir apmēram četrdesmit centimetru garš. Paņēmis aiz žaunām, izcēlu zivi krastā un tad nu tiešām biju izbrīnījies, jo tādu zivi redzēju pirmo reizi. Draugs arī bija neizpratnē. Tā kā līdzi bijām paņēmuši saldūdens zivju noteicēju, secinājām, ka man padevies īsts dižloms – ālants. Negaidītais loms pusdienu zupā izrādījās varen gards.
Ar citiem «makšķernieku stāstiem» padalīšos citā reizē. Uz redzīti!
