Jadviga Radziņa izdevusi grāmatu par ticības aizstāvi un mocekli priesteri Janu Vasiļevski.
Novembra sākumā Latvijas Universitātes bibliotēkā notika Polijā izdotās grāmatas «Jans Vasiļevskis (1885 – 1948). Priestera no Latvijas dzīvesstāsts» atvēršana. Uz pasākumu bija ieradies Polijas vēstnieks Ježijs Mareks Novakovskis, Latvijas katoļu baznīcas galva arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs un citas augsti godātas gan Latvijas, gan Polijas amatpersonas. Pasākuma «vaininiece» Jadviga Radziņa nav ne rakstniece, ne arī vēsturniece. Viņas maizes darbs – lietvede Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauku inženieru fakultātē. Taču daudz sava brīvā laika viņa velta poļu kultūrai un vēsturei, mūsu tautu sakariem un katoļu ticības stiprināšanai. Turklāt Jans Vasiļevskis ir gan viņas, gan arī Z.Stankeviča radinieks. Savējos neaizmirstJadvigas Radziņas dzimtas mājās Dobročinu sādžā, kas atrodas Dagdas pusē, saglabājies daudz Jana Vasiļevska relikviju – fotogrāfijas, dokumenti. «Mani vecāki, tantes daudz stāstījuši par Janu Vasiļevski. Viņš bija mana tēva Jana Stankeviča krusttēvs. Kad runāju ar mūsu katoļu garīdzniekiem par Janu Vasiļevski, vairāki zināja, ka tāds bijis, taču viņa pēdas baznīcas vēsturē bija pagaisušas. Lielāko daļu no sava mūža viņš kalpojis ārpus Latvijas – Pēterburgā, Mogiļevas diecēzē, bet no 1926. gada līdz 1947. gadam Polijā, Pinskā, Drohičinā. Tādu no Latvijas nākušu katoļu priesteru, kas Padomju Savienībā varonīgi pretdarbojās asiņainajam un ateistiskajam boļševiku režīmam, bija vairāki desmiti. Es ar savu darbu no aizmirstības esmu centusies pasargāt kaut vienu. Kaut kur esmu lasījusi, ka tautai savu varoņu aizmiršana ir slimība, taču baznīcai – nāve,» skarbi saka Jadviga Radziņa. Palīdzēja sakari ar PolijuApkopot atmiņas un dokumentus par Janu Vasiļevski viņa pamazām sākusi 2002. gadā. Pēc vīra Mārtiņa Radziņa aiziešanas mūžībā 2005. gadā šajā darbā bijis trīs gadu pārtraukums. 2008. gadā viņa to atsākusi. Sākumā bijusi doma sagatavot rakstu žurnālam «Polak na Lotwie» («Polis Latvijā»), kas reizi ceturksnī iznāk Rīgā. Taču žurnāla mērogiem raksts sanācis pārāk garš. To īsināt Jadviga nav vēlējusies. Atrisinājums pienācis negaidīti. 2008. gadā Jelgavā viesojās poļu skolu Latvijā atbalstītājs Juzefs Adamskis no Polijas. Viņu ar Jadvigu Radziņu vēl atmodas sakumā bija iepazīstinājusi toreizējā Latvijas Poļu savienības vadītāja Ita Kozakēviča. Ieraudzījis Jadvigas sagatavoto materiālu klāstu, viņš ieminējās, ka varētu sanākt grāmata un ka to varētu izdot Ļubļinā, kur viņš strādā katoļu universitātē. Pēc dažiem mēnešiem no viņa pienāca ziņa, ka atradušies līdzekļi grāmatas izdošanai. Darbs turpinājās līdz šā gada rudenim, kad sagatavotais materiāls tika nosūtīts uz tipogrāfiju Ļubļinā. Viena grāmata pēc otrasAr lūgumu sarakstīt priekšvārdu savam darbam Jadviga vērsās pie Balvu un Tilžas katoļu baznīcas prāvesta Alberta Budžes. Viņš izlasīja divdesmitajos gados poļu valodā un latgaliešu dialektā izdoto grāmatu «Antikrista nogūs» («Antikrista nagos»), kas stāsta par komunistisko, atejistisko teroru Padomju Savienībā pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Prāvests rada domubiedrus šā darba atkārtotai izdošanai. To arī šogad Rēzeknē veica Latgales Kultūras centrs. Tādējādi viena grāmata radīja otru. «Pašlaik jūtos kā izšauta plinte,» stāsta Jadviga Radziņa. Pagaidām viņai neesot jaunu ieceru, toties jūtot gandarījumu par to, ka Jana Vasiļevska vārds atgriezies apritē. Sadarbībā ar Jelgavas muzeju un poļu sabiedriskajām organizācijām viņa izdevusi divus pētījumus par poļu mazākumtautību Jelgavā, kā arī pētījumu par poļu apbedījumiem Jelgavā un dzimtajā Krāslavas novadā Bukmuižā. Par vēsturi interesējas mazbērniJadviga Radziņa atzīst, ka nekad, arī padomju laikos, nav kaunējusies parsavu tautību. Kā centīgu un izpildīgu bezpartejisko sovhoza «Jelgava» agronomi viņu septiņdesmito gadu sākumā Līvbērzē uzrunājuši uzņēmīgie kompartijas darbinieki Mihails Drozds un Boriss Pugo. Saprotot, ka padomju laikā saimnieciskā karjera nav iespējama bez dalības kompartijā, viņa piekritusi kļūt par sovhoza partijas sekretāri un vēlāk par rajona partijas komitejas instruktori. Sākoties atmodai, kompartijā iegūtie sabiedriskie kontakti palīdzējuši Jelgavā izveidot Poļu biedrību, kas savā pirmajā kopsapulcē 1989. gada 15. martā kultūras namā «Rota» iestājusies par latviešu valodu kā valsts valodu Latvijā. Protams, arī dzimtā poļu valoda Jadvigai Radziņai ir bezgala mīļa. Kad 1989. gadā Latvijas Tautu forumā Rīgā I.Kozakēviča no augstās Kongresu nama tribīnes runājusi poliski, Jadvigai birušas saviļņojuma asaras. 1990. gadā viņa no kompartijas darba aizgājusi un kopš tā laika strādā savā alma mater. Ģimenē izaudzinātas divas meitas. Pēc grāmatas «Jānis Vasiļevskis (1885 – 1948). Priestera no Latvijas dzīvesstāsts» iznākšanas mazbērniem un radu saimē esot palielinājusies interese par vēsturi un savu dzimtu. Vēsturniece no dabas Gita Grase, Jelgavas muzeja direktore Jadviga Radziņa ir vēsturniece no dabas. Viņa deg par to lietu, pie kuras strādā. Ļoti iedziļinās pētāmajā materiālā. Ja atrod ko šaubīgu, tad rokas tik ilgi, kamēr noskaidro. Viņa zināmā mērā ir kautrīga, nevienam nelielās ar savām zināšanām. Bet, kolīdz ar viņu runā, jūti, ka ļoti zinošs cilvēks daudzās jomās. No Jana Vasiļevska biogrāfijas Dzimis 1885. g. Daugavpils apriņķa Mudrilovā astoņu bērnu ģimenē, kristīts Asūnes baznīcā Beidzis ģimnāziju Viļņā un Pēterburgas Kadetu korpusu, ar izcilību absolvējis Garīgo akadēmiju Pēterburgā, gadu papildinājis studijas filozofijā Lēvenes Universitātē Beļģijā Par priesteri ordinēts 1909. g. Pēterburgā Kalpojot Pēterburgā, piedzīvojis boļševiku apvērsumu un cariskās Krievijas sabrukumu. Piedalījies publiskās diskusijās ar komunistiem par reliģiskiem tematiem, protestējis pret baznīcas īpašumu nacionalizāciju, vairākas reizes apcietināts 1923. g. pēc Latvijas valdības notas Padomju Savienībai apmainīts pret vairākiem politieslodzītajiem un atgriezies Latvijā Kalpojis par vikāru Alsungas draudzē, 1924. g. pārcelts par inspektoru un latīņu valodas skolotāju uz Aglonas katoļu ģimnāziju 1926. g. aicināts uz kalpošanu Polijā, kur strādājis par rektoru un profesoru Pinskas garīgajā seminārā, kā arī veicis dažādus citus zinātniskus un pedagoģiskus darbus Pinskā un Drohičinā 1939. g. septembrī, kad padomju karaspēks okupēja Austrumpoliju, atšķirībā no vairākiem citiem garīdzniekiem, kas pārcēlušies uz vācu okupēto Rietumpoliju, palicis kalpot par prāvestu Pinskā, sakot, ka «draudzes ganam ir jābūt kopā ar savām avīm. Es esmu prāvests». Tur arī viņš palika 1945. g., kad Pinskas reģions tika iekļauts Baltkrievijā 1945. g. septembrī arestēts, divus gadus Minskā turēts apcietinājumā, taču nav atteicies no saviem uzskatiem 1947. g. par pretpadomju aģitāciju notiesāts ar 10 gadu izsūtījumu uz Krasnojarskas apgabalu Sibīrijā. Tur rakstījis par dzīves jēgu, Sibīrijas faunu, kā arī kalpojis. No bada, aukstuma un slimībām 1948. g. aprīlī miris 1989. g. ar Brestas apgabala prokuratūras lēmumu reabilitēts 1990. g. pārapbedīts katoļu katedrāles velvēs Drohičinā Polijā
