Otrajai dienai Ventspils pusē (pirmajā no Ugāles devos Puzes un Popes virzienā) esmu izvēlējusies vienu no “Jūrtakas” posmiem, tikai virzienā uz otru pusi. “Jūrtaka” ir garās distances pārgājienu maršruta E9 daļa gar Baltijas jūras piekrasti, kas sākas pie Lietuvas un Latvijas robežas Nidas ciemā Latvijā un finišē pie Tallinas ostas Igaunijā. Maršruts ir veicams abos virzienos, un Tallina var būt arī starta punkts. Taka ir sadalīta pa dienām un grūtības pakāpēm, kas ļauj izvēlēties sev piemērotāko distanci.
Tātad manā plānā devītās dienas pārgājiens no Užavas uz Ventspili, precīzāk, otrādi – no Ventspils uz Užavu, vēl precīzāk – no Cirpstenes līdz Užavas bākai.
Cirpstene ir ciems Ventspils novada Vārves pagastā un atrodas turpat pilsētas pievārtē. Tā kā iepriekšējā dienā pārsvarā esmu soļojusi pa lauku ceļiem un gar šosejas malu, loģiska šķiet izvēle iet tieši “Jūrtakas” posmu gar jūru. No rīta apjautājos viesu nama saimniecei, kā visātrāk tikt līdz jūrai, un dodos ceļā. Ar laikapstākļiem ir paveicies (vēlāk gan es vēlēšos, lai būtu paveicies mazāk), spīd saule, visapkārt viss zaļo un zied, un tuvākajā apkārtnē nemana neviena cilvēka. Man atliek to nodomāt, kad uz ceļa garām pabrauc vīrs ar dīvainas konstrukcijas velosipēdu ar vienu suni bagāžas nodalījumā, otram raiti skrienot blakus. Lai pierādītu, ka gluži viena neesmu devusies ielās, pēc brītiņa garām paskrien arī kāds sportists, savukārt es vēroju apkārtni, lūkojoties pēc zila betonēta staba, kur, pēc viesu nama saimnieces teiktā, jānogriežas jūras virzienā. Pavisam drīz tas arī ir klāt.
Viens pats pasaulē
Kādu laiku līkumoju pa piejūras mežu, izbaudot sauli, ziedus un smaržas, bet, iznākot jūras krastā, ainava ir tik vasarīgi tīksma un mierīga, ka smilšu izbēršana no apaviem neviļus pārvēršas par 20 minūšu pauzi, sēžot uz milzīga apskalota koka zariem. Uz mirkli aizmirstas ieceres, lai gan zinu – līdz Užavas bākai ejami aptuveni 20 kilometri. Pēc iepriekšējā dienā pieveiktajiem 35 kilometriem esmu nolēmusi nekur nesteigties un to arī daru.
Tālumā, raugoties uz Ventspils pusi, redzu pastaigājamies kādu cilvēku. Pēdējo turpmākajos aptuveni 15 kilometros un pāris stundās. Tiešām, ja gribas izbaudīt pastaigu vienatnē, šī noteikti ir laba vieta. Iespējams, dziļāk vasarā un tūrisma sezonā var sastapt vairāk cilvēku, bet to vienalga nebūs īpaši daudz.
Jūras krastā nojaušams, ka prognoze par siltāko dienu varētu arī piepildīties – ir gana karsts, bet izturēt saules siltumu ļauj pretvējš, kas gan mazliet palielina iešanas slodzi. Savukārt segums šajā posmā visai mainīgs – brīžam soļošana sanāk gluži raita, tuvāk jūrai smilts diezgan cieti pieblīvēta un viegli ejama, bet citās vietās gan iet grūti – zem kājām oļi un irdena smilts, turklāt atsevišķos posmos gar jūru krasts ir izteikti slīps. Šo faktoru, ejot pastaigās, nereti mēdz neievērot, bet tieši tā var iedzīvoties pamatīgās muguras un kāju sāpēs, jo, lai arī ejot to nepamana, slodze muskuļiem krietni pamainās, ja tiek iets kaut vai nedaudz, bet slīpumā.
Vērojot jūru vienā pusē un stāvkrastus otrā, kilometri rit gana raiti. Tiesa, pa brīdim piesēžu atpūsties, meklējot kādu paēnu, jo saule ar katru brīdi svilina arvien izteiktāk. Labi, ka somā ielikts arī pretapdeguma krēms, kam, protams, vasarā jābūt pārgājiena standartaprīkojumā.
Kur Užava ieplūst jūrā
Dažus kilometrus pirms Užavas atkal sastopu cilvēkus. Jau pirms kāda laika pamanu kvadracikla riepu nospiedumus gar pašu jūras malu, pēc laiciņa ieraugu ģimeni, kas savu braucamo “noparkojusi” teju jūrā, vien kādu pusmetriņu no tās. Užavas ieteka ir pārbrienama, bet, tā kā iepriekš te nekad neesmu bijusi, izlemju izmest mazu līkumiņu līdz tiltam pār upi, vienkārši, lai iepazītu apkārtni. Tur sastopu vēl kādu pāri un viņu suni. Sastopu gan tikai suni, pāris, nolikuši džipu aiz iebraukt aizliegts zīmes, savas kailās ķermeņa augšdaļas nepaceļ un ķer sauli tālāk.
Pie upes ietekas jūrā izveidota arī atpūtas vieta ar soliem un galdiņiem. Izvietotās informatīvās zīmes ļauj uzzināt kaut ko vairāk par dabas liegumu “Užava”, kas dibināts 1992. gadā, lai aizsargātu un saglabātu teritorijā atrodamos īpaši aizsargājamos biotopus, kā arī īpaši aizsargājamo sugu atradnes, piemēram, Užavā ir viena no retajām jūrmalas zilpodzes (Eryngium maritimum) atradnēm, vienīgi šeit aug 11 ķērpju sugas. Savukārt Užavas upe ir migrācijas koridors Latvijā aizsargājamām zivju sugām. Dabas liegumam “Užava” ir liela nozīme atklāto pelēko kāpu ainavas saglabāšanā.
Līdz Užavas bākai gan vēl daži kilometri ejami. Tālāk plānoju virzīties atpakaļ uz Ventspils pusi (līdz brīdim, kad man atbrauks pakaļ). Sākotnēji biju domājusi turpināt ceļu gar jūru Sārnates virzienā (“Jūrtakas” apraksts vēsta, ka tur ir skaistākie Latvijas piekrastes skati), taču karstajā saulē izlemju doties nedaudz iekšzemē, cerot uz kādiem ēnainākiem ceļa posmiem. Sārnates posmu atstāšu citai pastaigas reizei.
Užavas bāka ir iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Bāka atrodas uz vienas no trim augstām mežainām kāpām – tā saucamās Teniroka kāpas, kuras augstums sasniedz 28 metrus. No tālienes tā atgādināja cepamo krāsni, tāpēc 19. gadsimtā Užavas bākas vāciskais nosaukums bijis Bakofen.
Pirmo reizi Užava vēstures avotos minēta 1230. gadā. Jau 17.–18. gadsimtā ir ziņas par šeit novietotu navigācijas uguni uz akmens krāvuma kurināta ugunskura veidā, kas ceļā uz Ventspils ostu kalpojis kuģiem par orientācijas zīmi.
Pirmās Užavas bākas torņa būvniecības darbus pabeidza 1879. gadā, uzceļot arī piestātni celtniecības materiālu piegādei. Užavas bāka bija ķieģeļu tornis, kas savienots ar vienstāva dzīvojamo māju bākas apkalpojošajam personālam. Torņa augšpusē novietoja metāla gaismas telpu ar laternu, un 1879. gada 10. septembrī Užavas bāka caur optisko iekārtu sāka sūtīt gaismas signālus. 1910. gadā bākai izveidoja rievsienu no septiņus astoņus centimetrus bieziem dēļiem un ar akmeņu bērumu priekšpusē, jo lēzenā liedaga dēļ jūras viļņi noārdīja kāpas pakāji. Pirmajā pasaules karā Užavas bāka stipri cieta – tika nopostīta torņa augšējā cilindriskā daļa, kā arī artilērijas apšaudē sagrautas palīgēkas. Neskarta saglabājās vien torņa astoņstūra pamatne, uz kuras 1925. gada 21. februārī pabeidza jaunā Užavas bākas torņa celtniecību. Pēc ārējā veidola jaunais tornis bija identisks iepriekšējam.
Visā bākas pastāvēšanas laikā ir turpinājušies blakusesošās krasta nogāzes nostiprināšanas darbi. 20. gadsimta 20.–30. gados krasta nostiprināšanai izmantoja ar oļiem pildītus kadiķu klūgu grozus un laukakmeņus. 20. gadsimta 70. gados tos nomainīja betona bluķi.
Trakie braucēji kurzemnieki
Esmu pamatīgi sacepusies karstajā saulē pie jūras, arī līdzi paņemtais dzeramais ir beidzies, tāpēc pirmais mērķis atpakaļceļā ir Užavā atrast veikalu un nopirkt padzerties. Pie sevis nolemju, ka par divās dienās veiktajiem daudzajiem kilometriem esmu pelnījusi vienu aukstu Užavas alu. Galu galā – tas taču ļoti piedienētu karstā vasaras dienā, atrodoties Užavā. Jāatzīst, ka esmu pamatīgi vīlusies, kad vietējā veikalā neatrodu šo alu. Pat pārjautāju pārdevējai, vai tiešām Užavā nav nopērkams viņu pašu alus. Nē, neesot. Ne viens vien, kam pēc tam stāstu šo epizodi, mani pamāca, ka vajadzējis taču iet uz alus darītavu. Protams, arī es pati to saprotu, taču liekas tikai loģiski, ja vietējā ražojuma alus būtu nopērkams arī turienes veikaliņā.
Pašā Užavas centrā pie informatīvā stenda uzzinu, ka šī ir sen apdzīvota vieta. Ja tulko no lībiešu valodas, tad Užavu var saukt par jauno straumi (“už” – jauna, “uva” – straume).
Izdzērusi mazu alu (ne Užavas saprotams), dodos atpakaļ Cirpstenes virzienā. Pēc kāda laika pamanu norādi uz manu galamērķi un nolemju – kāpēc gan iet gar šosejas malu, pa kuru daudz brauc mašīnu, iešu labāk pa grants ceļu. Tur satiksme noteikti būs mazāka un varbūt arī ainava skaistāka (atceroties jaukos posmus iepriekšējā dienā Ugāles pusē). Taču, ak vai – man nebija ne jausmas, ka uz šosejas notiek remontdarbi un liela daļa mašīnu veco ceļu izmanto tā apbraukšanai. Apvainojos šī pārgājiena laikā uz Kurzemes autobraucējiem pamatīgi. Pirmkārt, viņi, pat ja neviens nebrauca pretī, nemēģināja braukt man garām pēc iespējas lielākā attālumā, otrkārt, tikai viens no kādiem 30 šoferīšiem, samazināja ātrumu, tuvojoties man. Lieki piebilst, ka šo posmu pa grants ceļu veicu trakā karstumā (izrādījās, ka iekšzemē saule karsē ne mazāk traki kā pie jūras) un nemitīgi rijot sausā ceļa putekļu mākoņus, bonusā vēl dabūjot ar lidojošiem akmeņiem pa kājām. Tas viss liek man mest kaunu pie malas un ignorēt uzrakstu par privātīpašumu pie kāda ceļmalas karjera, jo saprotu, ka traki gribas noskalot seju un pasēdēt ēnā. Par laimi, tur arī saņemu zvanu, ka man tūlīt būs pakaļ. Arī otrajā dienā Ventspils pusē esmu pieveikusi vairāk nekā 30 kilometru, šoreiz – 36.
