Gandrīz 50 kilometru garā Vilces upe pieder gan Latvijai, gan Lietuvai, tikai kaimiņi to sauc par Vilkiju.
Gandrīz 50 kilometru garā Vilces upe pieder gan Latvijai, gan Lietuvai, tikai kaimiņi to sauc par Vilkiju. Uzreiz nāk prātā neparastais Vilkijas miests pie Nemūnas, izvietots krāšņajās upes krasta terasēs, taču šīm abām Vilkijām savstarpējas saistības nav.
Vilces vārds pirmo reizi minēts 1426. gadā. Tās nosaukuma skaidrojums saistīts ar faktu, ka tā novelk no apkārtējiem laukiem un mežiem lieko ūdeni. Šajā vārdā nosaukts arī Jelgavas rajona pagasts, kas kādu vēstures brīdi (līdz 1989. gadam) gan bija nodēvēts par Ausmas pagastu. Tiesa, nosaukumam nebija komunistiska ievirze, tas ņemts no 1925. gadā dibinātās Vilces piensaimnieku sabiedrības vārda.
Vērts aplūkot arī pēc Mēdemu pasūtījuma 18. gadsimtā celto bijušo Vilces muižas pili, kas pārbūvēta 19. gadsimta otrajā pusē, uzceļot otro stāvu. Jāpriecājas, ka nav realizēts pirms 1818. gada izstrādātais J.Berlica projekts pils atkārtotai pārbūvei ar mērķi to padarīt atbilstošu modē nākušajam klasicisma stilam. Ēkas portāls ir viens no greznākajiem un mākslinieciski vērtīgākajiem 18. gadsimtā darinātajiem muižu portāliem Latvijā. Skatoties uz to, uzmanību saista tajā iekļautie fon Mēdemu (kreisajā pusē) un fon Kaizerlingu marmorā veidotie ģerboņi, kuriem savulaik konstatēti deviņi krāsu toņi. Nav saglabājies arī greznais sākotnējais ieejas lieveņa margojums. Pagrabā ir neliels robs mūrī, norādot vietu, kur, ceļot pili, iemūrēts kāds latvietis, lai tas nestu svētību apvidum. Šo pili kā darbības vietu savai lugai «Kaļostro Vilcē» 1960. gadā izvēlējies Mārtiņš Zīverts, kas turpat pagasta nostūrī vien dzimis. Toties muižā dzimusi aktrise Lilija Štengele (1891 – 1958). Ar teātri Vilce saistīta arī citādi. Bijušā brūža apkaimē Zaķu pļavā Indonēzijā (neviens gan man nav varējis pateikt, kā šie nosaukumi cēlušies) savulaik spēlētas gan «Skroderdienas Silmačos», «Indulis un Ārija», «Mērnieku laiki», gan «Kā bagātā Čāpiņa dēls precējās». Tas jau ir turpat vien lejā pie Rukūzes (Lietuvā tā saucas citādi – Švētelis, kaut latvju nosaukumam varētu meklēt lietuvisku cilmi no vārda «rukyti» – kūpināt, žāvēt gaļu) upes ietekas Vilcē. Abu upju satecē atrodas 12 metru augstais Vilces pilskalns. Atradumi ļauj to attiecināt uz vidējo dzels laikmetu (5. – 9. gadsimtu). Starp abiem pasaules kariem tajā atradusies koka nojume ar sešiem balstiem. Apkārtnē atrodami tiešām starptautiski nosaukumi – Rukūzes pretējā krastā paugurs, saukts par Zviedru kapiem. Ap simt metru no Rukūzes ietekas ir neliels smilšakmens atsegums. Arī parkā Vilces upes stāvkrastā 1940. gadā tika atrasti vidējā un vēlā dzelzs laikmeta senkapi. Piemiņas akmens (1988) pie pils gan veltīts skolas 150 gadu jubilejai (pirmā tagadējā Jelgavas rajona skola), kaut tās pirmsākumi nebija pilī, bet gan jaunmuižā un no 1850. gada – Silakuršu mājās.
Ap pili plešas 19. gadsimta vidū veidots ainavu parks ar regulāru partera daļu. Neievēroju, vai arī pašlaik rozes tur aug, bet Pāvils Rozītis 1935. gada žurnālā «Atpūta» publicētajā dzejolī «Vilces rozes» kā par lielu brīnumu dēvēja to, ka
«Vilces lejās, Vilces gravās
Māras naktī rozes zied,
Un tu klausies domās savās,
Kas ar rozēm raud un dzied.»
Varbūt vērts Vilces gravās būt tieši naktī pirms Māras dienas?
No pils gar Vilces labo krastu varam doties ūdensdzirnavu virzienā, tikai katram pašam jāizlemj, vai to darīt ap pusnakti. Divpadsmitos naktī pie klints upes malā uz nolīkuša vītola sēžot nāra, kas sēro par pagātni. Ja kāds gribot kļūt laimīgākais cilvēks pasaulē, atliekot tikai to uzmodināt.
Netālu no pils ir priede ar vēja slotu. Zinātājs pamanīs augam arī eksotus. Tur ir Mīlestības kalniņš ar soliņu, kur pasēdēt. Gar krastu Ulmaņa laikos bijuši trīs soliņi. Raganu dziļumu Vilces piekalnē gan neviens nezināja parādīt. Tur sēžot ragana vaboles izskatā, kas garām ejošos bērnus pamāca, lai tie neiet pie dziļuma, bet ļaunos raujot tajā iekšā. Raganu kalns esot pie vietējās Kokmuižas aiz Rukūzas upes. Jāpiebilst, ka Vilces pagasts slavens jau ar to vien, ka tur 1710. gadā tiesāta Latvijas pēdējā ragana.
Ūdensdzirnavu tuvumā upes pretējā krastā ir jau pieminētie Silakurši – veca muižniecības ēka, kur skolas laikā notikušas arī teātra izrādes. Pie Silakuršu krācēm, kā stāsta Jelgavas Latviešu biedrības Rakstniecības nodaļas 4. rakstu krājumā 1894. gadā publicētā teika, rādījusies cienmāte, kas pārvērtusies lielā sudraba čupā un teikusi: «Simt gadu esmu gulējusi, simtu vēl jāguļ!»
Vilces ūdensdzirnavu celtniecības gads 1862. redzams uz fasādes. Tā ir akmens mūra ēka ar biezām sienām un pildrežģa konstrukcijām jumta stāvā. 1938. gadā tur kā dzinējspēks izmantota tvaika mašīna, bijušas arī bīdelēšanas un vilnas kāršanas mašīnas, taču iekārtas demontētas 60. gadu sākumā. Brīvslūžas un tilts pārbūvēti ap 1970. gadu. 1995. gadā dzirnavas piedzīvojušas ugunsgrēku. Šīs dzirnavas gleznojis G.Ezernieks, un reprodukcija nonākusi pat žurnālā «Zvaigzne». Ādolfs Gaujietis dzirnas apdzejojis, gan ar piebildi: Gunāra Ezernieka gleznā «Vilces dzirnavas » skatoties:
… Ūdeņi palo un aiztek,
Cik gadu desmitu jau…
Sen klusē jau Vilces dzirnas,
Un tevis uz tilta sen vairs nav…
Tur, protams, domāta persona, ar kuru autors uz dzirnavu tilta ticies «reiz maijā». Bet netālu no dzirnavām atrodas Runģi, kur dzimis rakstnieks Laimonis Purs (īstajā vārdā Laimonis Strazdiņš, 1922), tiesa, uz pašreizējās mājas ir uzraksts – 1926. Šai ēkai pat «palaimējies» laiciņu būt par valsts saimniecības «Vilce» kantori. Vai Vilces dzirnavas iekļuvušas arī Laimoņa Pura daiļradē? To atstāsim noskaidrot lasītājam, taču jāpiebilst, ka gluži vienaldzīgs pret dzirnavām rakstnieks nav bijis – 1974. gadā Leļļu teātrī rādīta L.Pura luga «Kaķīša dzirnavas» pēc pazīstamās K.Skalbes pasakas motīviem.
Pie Vilces ūdensdzirnavām bijušas arī Kārļa Dītriha fon Mēdema dibinātās papīrdzirnavas, bet pretējā pusē –vējdzirnavas.
