Ceļojumi vienmēr šķiet par īsu, īpaši, ja brauc ar automašīnu un daļa laika tiek pavadīta, tikai virzoties uz galamērķi. Bet šoreiz jau pirms brauciena drīzāk esam nobažījušies, vai nebūs par garu. Laikam pirmo reizi, kopš ceļojam, būsim prom apaļas divas nedēļas. Tas tādēļ, ka izraudzītais galamērķis ir tālu – vairākas dienas paredzēts dzīvot Atlantijas okeāna krastā Puatū un Akvitānijas reģionā netālu no Larošelas pilsētas.
Neviens no mums (deviņiem cilvēkiem divās automašīnās) nav gatavs braukt naktīs un mērot milzu gabalus, lai galamērķi sasniegtu ātrā tempā, tāpēc maršruts ieplānots ar apskates objektiem un vairākām nakšņošanām pa ceļam. Tiesa gan, kilometrāžu tas nemazina un brauciens vienalga ir zināms pārbaudījums pat rūdītiem ceļotājiem.
Pirmajā dienā paredzēts sasniegt Polijas un Čehijas pierobežu aiz Vroclavas. Jau esmu minējusi, ka man Polija patīk un nav jānomokās ar sašutumu, ka, dodoties ar automašīnu uz Rietumeiropas valstīm, šī milzīgā teritorija jāšķērso neizbēgami. Arī šoreiz, kā ierasts pēdējā laikā, turpceļā braucam caur lietuviešu Vištīti (Vištytis) gar Krievijas robežu. Tā kā draugu ģimene nav bijusi pie draudzības kurgāna uz trīs valstu – Lietuvas, Polijas un Krievijas – robežas, tad kārtējo reizi piestājam arī tur. Tā kā līdz tam izbraukta visa Lietuva, tas tieši ir labs moments mazliet atpūsties no ceļa. Cauri Polijai izbraucam gana veikli, kā jau katru reizi priecādamies par viņu autoceļu būves tempiem un sakārtoto satiksmi. Agrāk zināms bieds bija kulšanās gar Varšavu, kur pie Markiem nereti bija blīva un lēna satiksme, bet tagad jau tapis jaunais apvedceļš un gar Polijas galvaspilsētu aizšaujamies, to lāgā nepamanījuši.
Pa ceļam vēl ieturam pusdienas un pāris reizes piestājam izlocīt kājas, bet vakarpusē jau ierodamies Polijas pierobežas ciematiņā Lačnā (Laczna), tieši paspējot pirms negaisa ievākties naktsmītnē. Tur mūs sagaida poļu kundze, kas angliski nerunā ne vārda, taču tas nav traucēklis. Visu saprotam un saņemam divu dzīvoklīšu atslēgas. Pēc garā ceļa, protams, gribas tikai likties guļus.
Mazais zooloģiskais dārzs ar tīģeri
Jau pirms brauciena esmu piefiksējusi, ka uz tās pašas ielas, kur naktsmītne, atrodas arī neliels zooloģiskais dārzs, tāpēc pirmais darbiņš mums ar jaunāko meitu no rīta ir aizsoļot paskatīties, kur tas īsti atrodas. Jau pa gabalu pārsimts metru attālumā dzirdamas varenas skaņas, kuru radītājus nespējam noteikt. Jau vēlāk, kad kopā ar draugu ģimeni būsim zooloģiskajā dārzā, uzzināsim, ka varenās balss īpašnieki ir fazāni. Interesanti, ka zooloģiskais dārzs, kas pēc standartiem noteikti klasificējams kā neliels, lepojas ar gana lielu dzīvnieku skaitu, tostarp tajā apskatāms Bengālijas tīģeris. Cena par zoodārza apmeklējumu ir vairāk nekā pieņemama, un, tā kā šajā dienā pēc lielā pārbrauciena nav plānots veikt garu ceļa posmu, mierīgi var izbaudīt pastaigu, aplūkojot dzīvniekus.
Drīz pēc zooloģiskā dārza paredzēts nākamais pieturas punkts, jo Adršpahas klintis jau Čehijas pusē atrodas vien 14 kilometru attālumā no Lačnas ciema. Teplices–Adršpahas klintis ir trešās, kuras ar ģimeni skatām Čehijā. Visas tās bijušas pasakainas un noteikti ierindojas skaistāko apmeklēto vietu topā.
Abas klinšu “pilsētas” Adršpaha un Teplice (Teplicko-Adršpašske skaly) ir fascinējoši ģeoloģiski smilšakmens veidojumi. Adršpahas klintis un visiespaidīgākos akmens veidojumus var apskatīt, ejot pa norādēm iezīmētu taku. Tā ved uz Adršpahas ezeru un līdz pat Teplices klinšu “pilsētai”. Protams, jūnija vidus jau uzskatāms par tūrisma sezonas laiku, un klinšu takās arī netrūkst apmeklētāju, bet staigājamie maršruti ir vairāki, un vairums izvēlas īsāko. Ja paiet pa kādu no garāko maršrutu takām, satikt var vien pāris cilvēkus, toties cik skaistas ainavas tur iespējams izbaudīt!
Šajā dienā nobraucam vien aptuveni 300 kilometru (kas uz kopējā fona ir nedaudz) un nakšņojam nelielā čehu pilsētā Stršībro (Stribro), kas atrodas Rietumbohēmijas reģionā uz Vācijas pusi no Pilzenes (Plzen). Izrādās “stribro” tulkojumā no čehu valodas nozīmē “sudrabs”, un šo metālu te iegūst jau kopš 12. gadsimta. Pilsētas centru daļēji apjož 14. gadsimta mūri. Kā jau tipiski čehu mazajām pilsētiņām, Stribro ir skaists laukums, ko šajā gadījumā rotā arī strūklakas. Nakšņojam faktiski pilsētas centrā, tāpēc no rīta varam veltīt laiku mierīgai pastaigai pa ielām un laukumu.
Elzasas lauku romantika
Nākamā ir Vācijas diena – no čehu naktsmītnes mums paredzēts nokļūt līdz Elzasas reģionā Francijā rezervētajai. Lai cik jocīgi tas neliktos (ņemot vērā slavenās, nebūt ne zemās Francijas cenas), tur mums izdodas atrast ļoti labu apmešanās vietu krietni lētāk nekā Vācijas pusē.
Lai, plašo Vāciju šķērsojot, nebūtu jāskatās tikai uz autobāņa ainavu, pa ceļam plānots piestāt Ansbahā (Ansbach). Tā atrodas Bavārijā, uz rietumiem no Nirnbergas. Skaidrs, ka Bavārija ir tūristu paradīze, kur netrūkst ne skaistu ezeru, ne mežainu un kalnainu ainavu, ne pilsētu visaptverošu piedāvājumu. Ansbaha diez vai ir populārāko tūristu galamērķu vidū, tomēr pilsēta mums atklājas kā ļoti jauka vieta. Tās vēsture aizsākusies 748. gadā, kad kāds vīrs, vārdā Gumberts, šeit nodibināja benediktīniešu klosteri un drīz vien turpat līdzās izveidojās arī apdzīvota vieta. Senāk to dēvēja par Onoldsbahu. No 1460. gada līdz 1791. gadam Ansbahā dzīvoja Brandenburgas–Ansbahas makgrāfi. 1791. gadā pilsēta tika iekļauta Prūsijas karalistē, bet no 1806. gada ir Bavārijas sastāvdaļa. Vecpilsētas ziemeļos atrodas makgrāfu rezidence. Ansbahā izbaudām gan pastaigu pa parku, gan mierīgu pusdienu maltīti kādā no pilsētas kafejnīcām.
Savukārt mūsu nākamā naktsmītne atrodas Francijas Elzasas un Lotringas reģionā. Tie ir pierobežas reģioni, kuru dēļ Francija gadsimtiem ilgi karojusi ar Vāciju. Par aplenkumiem un kaujām stāsta daudzi militārie cietokšņi un kapsētas. Elzasa ir Francijas ziemeļaustrumu pierobežas rajons, ko norobežo Reina. Plezdamās starp Vogēziem un Švarcvaldi Vācijā, Elzasa aizņem auglīgu upes baseina platību. Vogēzu otrā pusē sākas viegli paugurainā Lotringa – nabadzīgāka par Elzasu, taču arī franciskāka. Francijas un Vācijas karu rezultātā Elzasa un daļa Lotringas savu valstisko piederību kopš 1871. gada mainījušas četras reizes.
Ierodamies Francijā netālu no Strasbūras, kas, starp citu, atrodas pusceļā starp Parīzi un Prāgu un pazīstama kā “Eiropas krustceles”. Ceļš uz naktsmītni ar katru nobraukto mirkli kļūst arvien ainaviskāks, un mūsu nams (šoreiz mūsu rīcībā patiešām nodota visa māja) atrodas burvīgā nelielā ciematiņā Breitenau. Pēc iekārtošanās naktsmītnē un vakariņām dodoties vakara pastaigā, nevaram vien beigt priecāties par burvīgajiem skatiem. Pie namiem krāšņi zied rozes un citas puķes, ganās aitas un govis, bet glīto ainavu papildina no tālākas baznīcas atnestās zvanu skaņas.
Turpinājums nākamajā numurā
