Sākums 4., 11. jūlijā un 18. jūlijā
Vienā no pēdējām dienām Puatū un Akvitānijas reģionā esam nolēmuši aizbraukt uz Palmires (Palmyre) zooloģisko dārzu. Šī brauciena laikā gan vienā jau bijām (nelielajā zooloģiskajā dārzā Lačnā (Laczna) Polijā), tomēr mūs “iekaro” fakts, ka šajā mēs varēšot pabarot žirafes. Ceļojumā kopā ar bērniem tas ir gana motivējošs iemesls, lai dotos skatīties, kā tas darbojas realitātē. Un patiešām – jau pie zooloģiskā dārza ieejas iespējams iegādāties paciņās safasētu nesālītu un nesaldinātu popkornu žirafju barošanai. Protams, tādu (par diviem eiro) iegādājamies arī mēs. Jāsaka – iegūtās emocijas noteikti bija šo divu eiro vērtas. Popkorna pārpalikumu gan apēdām paši. Žirafes iespējams barot arī “otrajā stāvā”, respektīvi, uzejot augstākā līmenī pie viņu galvām. Tās patiešām draudzīgi nāk klāt, ļauj sevi glaudīt un labprāt cienājas ar popkornu.
Ceļojumos zooloģiskos dārzus apmeklējam gana bieži un ģimenē nolemjam, ka šis noteikti ir viens no skaistākajiem – ar plašu teritoriju un ērti izveidotu maršrutu (visā tā teritorijā izvietotas virziena zīmes), tādēļ netiek palaisti garām dzīvnieki, kurus kādam no ģimenes gribas redzēt (piemēram, jaunākajai meitai tās ir lamas, bet man degunradži). Šajā zooloģiskajā dārzā arī pirmo reizi redzam tik daudz pērtiķu sugu – no pavisam maziņiem plaukstas lieluma dzīvnieciņiem līdz milzīgiem.
Larošelas konkurente
Pēdējā dienā Puatū un Akvitānijas reģionā dodamies aplūkot Rošforu (Rochefort) – Larošelas vēsturisko konkurenti ar Francijā lielāko kuģu būvētavu, ko 17. gadsimtā nolēma uzcelt Luija XIV finanšu ministrs Kolbērs. Kuģu būvētavā ik gadu izgatavoja vairāk nekā 300 burukuģu. Šīs pilsētas jūrniecības mantojumu tagad var iepazīt restaurētajā 1670. gada “Corderie Royale” (karaliskajā virvju darbnīcā), kur atrodas arī virvju darināšanai veltīts muzejs.
Patiesībā uz pilsētu dodamies, jo gribam redzēt atjaunoto burukuģi “Hermione”. Diemžēl Rošforā par “Hermioni” liecina vien uzraksts, pats kuģis ir devies izbraukumā. Tad nu dodamies pastaigā pa pašu pilsētu.
Izlēmuši papusdienot šajā pilsētā, izbaudām gardi pagatavotu zivi un kā aperatīvu nomēģinām liķieri “Pastis” un kokteili “Kir”. Runājot par “Pastis”, franču seriālā par inspektoru Megrē esam saskatījušies, ka viņš nereti pasūta šo dzērienu krodziņos, tātad tas jāizbauda arī mums. Pamēģinājām un pietiks – tāds ir secinājums. Jābūt īpašam anīsa mīļotājam, lai gribētos to dzert vēl kādu reizi. Savukārt kokteilis “Kir” radies Burgundijas apgabala Dižonā. “Creme de cassis” (upeņu liķieris) kļuvis slavens pēc Otrā pasaules kara, kad priesteris Fēlikss Kirs kļuva par šīs pilsētas Burgundijas mēru. Lai reklamētu sava novada ražojumus, viņš ierosinājis pilsētas viesiem dāvināt pa pudelei baltvīna, kam pievienots arī “Creme de cassis”.
Galu galā dzēriens kļuva tik populārs, ka vēl šobaltdien nes “Kir” vārdu par godu Fēliksam Kiram. Attiecīgi “Kir royal” top “Creme de cassis”, papildinot nevis ar baltvīnu, bet ar dzirkstošo vīnu. Kafejnīcās kokteilis tiek piedāvāts ne tikai ar upeņu liķieri, var izvēlēties, piemēram, variantu ar aveņu liķieri.
Pilnīgi nejauši iebraucam kādā pilsētā Suržēre (Surgeres), kas uzreiz liekas gana jauka, lai tajā izkāptu pastaigāt un izrādās visnotaļ sena (pirmās ziņas par to fiksētas jau no viduslaikiem) un glīta.
Senmalo vilinājums
Atpakaļceļā esam nolēmuši izmest vēl vienu līkumu, nevis doties taisnākajā ceļā māju virzienā. Vīrs ļoti vēlas redzēt Senmalo (jo tieši tur risinājās kāda viņa nesen lasīta romāna darbība), bet man pašai jau izsenis ļoti gribas redzēt Monsenmišela klosteri. Līdz ar šo ieceri sanāk, ka paviesojamies vēl arī Bretaņā (kuras teritorijā ir Senmalo) un Normandijā (tajā atrodas Monsenmišela klosteris).
Izaicinoši izvirzījies Atlantijas okeānā, Francijas ziemeļrietumu stūris ilgu laiku gan kulturāli, gan ģeogrāfiski ir atšķīries no valsts galvenās daļas. Ķeltu dēvēta par Armoriku jeb jūras zemi, Bretaņa glabā neskaitāmas pagātnes leģendas par nogrimušām pilsētām un karaļa Artura mežiem.
Senmalo (St-Malo) savā laikā bija cietoksnis stratēģiski izdevīgā vietā pie Ransas grīvas. Savu nosaukumu Senmalo mantojusi no Velsas mūka Maklū (Maclou), kurš šeit ieradās 6. gadsimtā, lai izplatītu kristietību. Laikā no 16. līdz 19. gadsimtam jūras braucēju ekspedīcijas šo ostas pilsētu padarīja labklājīgu un varenu. 1944. gadā Senmalo stipri sabombardēja, taču pēc tam pilsēta tika rūpīgi rekonstruēta. Tagad Senmalo ir ne tikai nozīmīga kuģu un prāmju osta, bet arī kūrorts.
Senmalo vecpilsētu ieskauj cietokšņa valnis, no kura paveras skaisti skati gan uz pilsētu, gan uz tās salām. Vecpilsētā līkumo šauras, bruģētas ieliņas, kuru 18. gadsimta ēkās izvietojušies suvenīru veikali, zivju restorāni un pankūku ceptuves.
Turpat pie Senmalo apskatāms arī forts “National”, ko 1689. gadā uzbūvēja Luija XIV slavenais militārais arhitekts Vobāns. Bēguma laikā līdz fortam var aiziet kājām. No forta redzama Senmalo un tās cietokšņa valnis.
Uz Monsenmišelu vakarā
Dienā, kad izbraucam no Puatū un Akvitānijas reģiona un ierodamies Bretaņā un Normandijā, līdz Francijai atnācis rekordkarstums. Vienīgā vieta, kur ir normāla gaisa temperatūra (ap 22 – 25 grādiem), ir Normandijā. Varam vēl izbaudīt jauku, saulainu dienu, bet bez trakā karstuma, Ziņās vakarā jau tiek rādīti citi Francijas reģioni, kuros gaisa temperatūra pārsniedz 30 grādus. Naktsmītni esam noskatījuši padsmit kilometru attālumā no Monsenmišela klostera. Mūs sagaida saimniece Džeina un raitā angļu valodā (kā jau noprotams, viņa ir no Anglijas) izrāda mūsu istabiņas, visu laiku piekodinot pieliekties, jo māja ir būvēta sen un vietām griesti tajā ir īpaši zemi. Arī viņa dzirdējusi, ka latvieši esot vieni no garākajiem Eiropā, tomēr Džeina arī piebilst, ka viņas pagājušās nedēļas viesis šveicietis mūs izkonkurējis, jo bijis vairāk nekā divus metrus garš. Pasmaidīt mums liek Džeinas vietējo apskates vietu apraksts – viņa kā ļoti patīkamu vietu piemin kādu vietējo krodziņu, piebilstot, ka tur ir ļoti jauki saimnieki, un pēc pauzes atzīmē, ka viņi ir angļi.
Saimniece mums arī izstāsta, ka uz Monsenmišela klosteri izdevīgāk doties vakarā, jo tad auto stāvvieta maksā nevis 14 eiro, bet četrus. Ja nu gadījumā vēlamies doties pa dienu, viņa iedod mums bukletu ar vietējās sidra ražotnes un veikala adresi, kuras saimnieks ir viņai pazīstams. Sidra veikals atrodas turpat pie klostera stāvlaukuma, un saimnieks, uzzinājis, ka nakšņojām pie Džeinas, pārdod mums sidru par četriem eiro pudelē, tāpat auto drīkstam atstāt pie viņa veikala. Lai arī Bretaņas un Normandijas sidrs mums ļoti garšo, izvēlamies uz klosteri doties vakarā, cerībā, ka tad tur būs mazāk cilvēku un varbūt izdosies noķert kādu saulrieta skatu.
Monsenmišela (Mont-St_Michel) klosteris viennozīmīgi pieder pie Francijas skaistākajiem apskates objektiem. Mont-Tombe (Kapa kalna) sala, ko ar sauszemi savieno uzbērts dambis, atrodas netālu no Kuenonas (Cousnon) grīvas. Stratēģisku apsvērumu dēļ uzbūvēts robežjoslā starp Normandiju un Bretaņu, Monsenmišelas klosteris, kas 8.gadsimtā bija pieticīgs lūgšanu nams, laika gaitā izauga par nozīmīgu benediktiešu klosteri. Īpaši liela ietekme klosterim bija 12. un 13.gadsimtā.
Klostera pašreizējās ēkas pieredzējušas gan to laiku, kad te bija benediktīniešu klosteris, gan 73 gadus ilgo periodu pēc Lielās franču revolūcijas, kad tas kalpoja par politisko cietumu.
Nopriecājamies par lēmumu klosteri apmeklēt vakarā, jo šeit tiešām vairs nav lielās tūristu drūzmas. Nākamajā dienā mājupceļā vēl varam izpriecāties par zaļojošo Normandijas ainavu. Savu nosaukumu Normandija ieguvusi saistībā ar normaņiem – norvēģu vikingiem, kuri šeit pa Sēnu iekuģoja 9. gadsimtā. Ieradušies kā laupītāji, viņi te apmetās dzīvot.
Iespaidīgs mums šķiet Normandijas tilts (Pont du Normandie), kas šķērso Sēnu pie Havras (Le Havre) un ir vairāk nekā divus kilometrus garš (jāņem gan vērā, ka tā šķērsošana ir par maksu). Tas ir pēdējais tilts, kas šķērso Sēnu, pirms tā ieplūst okeānā.
Jāpiebilst, ka Francijā karstums mūs tomēr noķer. Ierodoties pēdējā Francijas naktsmītnē netālu no Reimsas, termometrs rāda 38 grādus. Siltums vasarā, protams, ir jauka lieta, bet tas gan šķiet krietni par traku. Ģimenē spriežam, ka mums tomēr dienvidu valstis labāk patīk apceļoti pavasarī vai rudenī, kad laiks tur ir siltāks nekā pie mums Latvijā, bet nav nedz daudzo tūristu, nedz pārmērīga karstuma.
