Vēl diena, un tūkstošiem vecāku saviem skolas bērniem lūgs parādīt liecību, kurā ciparos, plusiņos, šķērssvītrās un mīnusos iekodēti mācību sasniegumi vai nepārkostie zināšanu «cietie rieksti».
Daudzi censoņi šo uzaicinājumu nemaz negaidīs, bet vienkāršo A4 izdruku, ko viegli iejaukt nenozīmīgu papīru kaudzē, paši spiedīs mammu un tētu rokās, sagaidot lielo uzslavu. Citi savukārt nāks nedaudz nokārtu galvu. Līdzīgi kā suns, kurš pievīlis saimnieku un pieķerts. Vēl kādam būs vienalga, bet citam atkal asaras un puņķi – domāja, gribēja, bet nesanāca.
Skolēnu vērtēšanas sistēma, kas kaut kādā veidā spētu izmērīt zināšanas un prasmes, bijis aktuāls temats visos laikos. Līdz pat tam, vai atzīmes, punkti, balles, ķeksīši un svītriņas vispār ir vajadzīgas, jo tās uzvāra stresu, traumē nestabilo nervu sistēmu un spēj izsist no līdzsvara, pazeminot vai pārāk paaugstinot trauslo pašvērtējumu. Turklāt pār visu šo procesu gulst smaga subjektivitātes ēna. Atzīmi uz augšu vai leju spēj pavilkt elementāra pedagoga patika, nepatika, principi un garastāvokļa svārstības. Kāds uzskata, ka desmit spēj nopelnīt tikai Dievs, bet cits netiek vaļā no mērīšanas saskaņā ar labākā skolēna spējām. Taču, kad tāds galvenokārt lauku skolu teicamnieks nonāk lielajā pilsētas klasē, visas labās atzīmes izkūst kā sniegs pavasarī. Vai arī otrādi – atliek nomainīt pārlieku stingro skolotāju, un knapie piecinieki pārvēršas par trekniem astoņniekiem, uzsildot mazo dvēseli uz priekšu dzenošā gandarījumā.
Tomēr šķiet, ka audzēkņu zināšanu svēršanu un mērīšanu pilnīgi atmest nevarēs. Kā nesen, iestājoties par fizikas un ķīmijas obligātu eksāmenu vidusskolēniem, izteicās kāds pasniedzējs – ja cilvēkiem piedāvās skriet maratonu, kā viņi vēlas un jūt, turklāt neuzņems laiku, drīz vien viņi pazaudēs visu interesi startēt šajā disciplīnā. Tāpēc, saņemot sava skolas bērna liecību, paliksim mīloši un iedrošinoši, lai kas. Neveiksmes taču neizvēlas labprātīgi. ◆
