«Ķēvīt, manu svilpastīti/Tu zin’ Rīgu, Jelgaviņu»… bēriniekiem pārbraucot no Baložu kapiem, skanēja kādā Jelgavas krodziņā.
“Ķēvīt, manu svilpastīti/Tu zin” Rīgu, Jelgaviņu”… bēriniekiem pārbraucot no Baložu kapiem, skanēja kādā Jelgavas krodziņā. Latvieši jau parasti bērēs nedzied. Bet todien, kad uz tēva un mātes atdusas vietu tika pavadīts vecais jelgavnieks Arvīds Bolšteins, tās nebija parastas bēres, bet gan viņa atgriešanās dzimtenē. Kaut arī pelnu urnā, bet uz visiem laikiem.
Virtuālajā enciklopēdijā “Latvijas ļaudis uz 21. gadsimta sliekšņa” lasām, ka A.Bolšteins dzimis 1919. gadā Jelgavā, mācījies Hercoga Pētera ģimnāzijā, Latvijas Universitātē studējis tieslietas, 1943. un 1944. gadā strādājis laikrakstā “Zemgale”, 1944. gadā devies bēgļu gaitās uz Vāciju, kur izdevis pirmo latviešu laikrakstu amerikāņu okupētajā zonā – “Dievzemīte”, no 1948. līdz 1950. gadam strādājis toreiz lielākajā trimdas laikrakstā “Latvija”. Pēc tam izceļojis uz ASV, kur dzīvojis pie Milvokiem un nodarbojies ar nekustamo īpašumu tirdzniecību un pārvaldīšanu. Taču daudz laika veltīts latviešu sabiedriskajai dzīvei. Augstākais punkts tajā ir Garezera vasaras vidusskolas veidošana un vadīšana piecpadsmit gadu. Trimdas jaunajai paaudzei latviešu patriotisms nevarēja rasties ģimenē vien, to vajadzēja balstīt uz sistemātiskām zināšanām Latvijas vēsturē, ģeogrāfijā, kultūrā. Tādēļ arī 1965. gadā mežainā un kalnainā apvidū Mičiganas štatā tika izveidots Garezers – vieta, kur tālu no dzimtenes latvieši centās saviem bērniem radīt tautisku garu.
Pirmais pārītis
“Lai dzīvo Jelgava!” ar šādu saukli draudzīgi sasveicinājušies Garezera dibinātājs Eduards Avots un Arvīds Bolšteins. Tieši E.Avots arī uzaicināja A.Bolšteinu ik vasaru uzņemties sešu nedēļu ilgās skolas vadību.
“Avota uzaicinājumu pieņēmu ar zināmām bažām – kā nekā neesmu taču profesionāls skolotājs, lai gan pārvaldē man bija diezgan laba pieredze dažādās nozarēs,” rakstīja A.Bolšteins. Šajā pārdomām un šaubām pilnajā situācijā viņš sameklēja skolotāju Vilmu Ritumu. Latvieti, kas jau ar Amerikā gūto izglītību bija kļuvusi par vidusskolas klašu skolotāju. Ar tādu palīgu skolas vadīšana kļuva droša.
Arvīds tolaik bija atraitnis, divu bērnu – Ievas un Jāņa – tēvs. Starp viņu un Vilmu uzplauka mīlestība. Tā radās pirmais Garezera pārītis. Un Amerikā piedzima vēl divas latviešu meitenes – Daina un Anda.
“Arvīdam bija vienreizēja pacietība,” atceras Vilma, “ne viens vien Garezera audzēknis 14 – 18 gadu vecumā, ticis prom no vecākiem, lāgā negribēja pakļauties disciplīnai. Vasaras vidusskola bija tā vieta, kur kāds izpīpēja savu pirmo cigareti, cits nevarēja paiet garām vīna pudelei, kas uz meža takas skatās tieši virsū! Vēl citam gribējās klausīties amerikāņu radiostacijās mūzikas programmas, kas Garezerā, kur visam bija jābūt latviskam, skaitījās aizliegts. Skolas direktoru audzēkņi respektēja. Viņam bija vienreizēja pacietība debatēt ar jauniešiem, protams, lielākoties par disciplīnas jautājumiem. Daži bija lieli “advokāti”, lai aizstāvētu draugu, kas izdarījis blēņas. Bet Arvīdam bija zināms treniņš. Tā kā studējis tieslietas, viņš nekad nerunāja tukšu un prata pārliecināt. Vēlāk audzēkņi liecinājuši, ka daudz mācījušies no Arvīda nevis stundās, bet ikdienišķās sarunās. A.Bolšteinam vadot vasaras vidusskolu, tās dalībnieku skaits no piecdesmit jauniešiem sešdesmito gadu vidū izauga līdz divsimt septiņdesmito gadu beigās.
Kuru katru darbā neņēma
A.Bolšteina atvadu dienā runāju arī ar viņa krustdēla Ulda brāli Austri Grasi, kas vēlāk kļuva par Bonnas universitātes profesoru, baltu filologu, bet atmodas laikā – par Latvijā mīlētu dziesminieku (tolaik daudzi dungoja brāļu Grašu dziesmu “Zeme, zeme, kam tā zeme”). Arī Grasis strādājis Garzerā par skolotāju, taču vienu laiku viņu direktors darbā neņēma. Kāpēc? Vainīgi bija sakari ar okupēto komunistisko Latviju. Austris turp sāka braukt jau septiņdesmitajos gados. Meklēja sabiedrotos, izzināja pretinieku un pirka grāmatas. Arī brīvvalsts laikā izdotās, ko paslepus varēja dabūt no privātiem tirgotājiem. Pateicoties toreizējās valsts bibliotēkas darbinieces Dzidras Vaivodes samērā riskantajai palīdzībai, Austris šīs grāmatas Rietumvācijā saņēma kā legālus pasta sūtījumus pakās ar apmaiņas materiāliem, kas bija adresēti Bonnas universitātei. Par tādām lietām līdz atmodai sabiedrībā taču nevarēja stāstīt – ne šaipus, ne viņpus “dzelzs priekškara”. “Arvīds bija ļoti principiāls un kategorisks. Uz mūža beigām viņš kļuva stipri iecietīgāks, un mēs ar onkuli sapratāmies ļoti labi,” stāstīja A.Grasis. Viņš piebilst, ka Garezera vasaras vidusskola pastāv arī mūsdienās, turpretī pilna laika Minsteres ģimnāzija tautiešu neuzņēmības dēļ darbību deviņdesmito gadu otrajā pusē beidza.
Ansi, kā mēs tagad dzīvosim!
Atmodas laiku, Latvijas valsts atjaunošanu A.Bolšteins sagaidīja ar cerīgu prātu. Dzīvesdraugs Vilma uzskaitījusi, ka kopš 1991. gada Arvīds uz Latviju lidojis 13 reižu un kopā te pavadījis 372 dienas. Arī bērēs tika runāts, ka viņš dzimtenē centies palīdzēt daudzām ģimenēm ar bērniem, par viņa naudu skolā trūkumcietējiem maksātas brīvpusdienas.
Jelgava, kur dzīvo viņa radi, uzjundīja bērnības un jaunības atmiņas. “Vai tu atceries, kā es stāstīju par to dienu, kad nomira Valsts prezidents Jānis Čakste?” viņš pa laikam pārjautājis sievai Vilmai. Izrādās, todien 1927. gada martā Bolšteiniem mājās, kas atradās netālu no Ģintermuižas, skaldīta malka. Garām gājis kaimiņš un, pār sētu uzrunājot Arvīda tēvu, sērīgi teicis: “Ansi, Ansi, kā mēs tagad dzīvosim…”
Pirms četriem gadiem, apcerot dzīvi, A.Bolšteins rakstīja: “Varu teikt, ka man bijis laimīgs mūžs – par spīti tam, kas visos šajos garajos gados pārdzīvots. Bijuši bēdīgi pārdzīvojumi – sievas nāve (tā pārtrauca pirmo laulību, kurā viņš nodzīvoja 16 gadu), dzimtenes atstāšana – tā pati bēda mums visiem –, tēva nāve Latvijā pirms kara beigām – gandrīz no bada. Vecākie bērni palika veseli un neskarti: Ieva – zīdaiņa gados nometnēs Vācijā, Jānis – Vjetnamā un kādā satiksmes nelaimē. Jau 32 gadi kopā ar Vilmu. Jaunākie bērni izauguši un stāv paši uz savām kājām. Nāk prātā kāda aktrise, kurai dzīve gājusi kā pa celmiem: “Ja tev izdevušies bērni, vai tā nav labākā dzīves alga. Tā tas ir! Un, liekas, ka arī mazbērniem nebūs nekādas vainas.”
A.Bolšteina meita Daina piebilst, ka viņš īpaši lepojies ar tiem Garezera audzēkņiem, kas savu dzīvi izvēlējās saistīt ar Latviju. Tādi ir vairāki, bet populārākais – žurnālists Kārlis Streips. Viņa darbošanās joma nebija sveša arī vasaras vidusskolas direktoram.
Paldies Zaijai Kēlerei par palīdzību publikācijas sagatavošanā.
***
Arvīda Bolšteina sabiedriskie pienākumi un apbalvojumi
• No 1953. līdz 1963. gadam
Pulkveža Oskara Kalpaka latviešu sestdienas skolas skolotājs Milvokos.
• Ziemeļamerikas latviešu dziesmu svētku Milvokos rīcības komitejas vadītājs 1955. gadā.
• Garezera vasaras vidusskolas direktors no 1965. līdz 1982. gadam (ar divu gadu pārtraukumu), tās pedagogs līdz pat pēdējam laikam.
• Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) Kultūras fonda priekšsēdis 1977. gadā.
• PBLA Goda balva 1986. gadā.
• PBLA Brīvības fonda dalībnieks.
• Amerikas latviešu apvienības zelta mūža biedrs.
• Daugavas Vanagu mūža biedrs.
