Iesākot jebkādu darbu, cilvēkam jāapzinās tā lietderība, jājūt rezultāti un jāsaredz perspektīva. Tikai tad viņš var just patiesu gandarījumu.
Iesākot jebkādu darbu, cilvēkam jāapzinās tā lietderība, jājūt rezultāti un jāsaredz perspektīva. Tikai tad viņš var just patiesu gandarījumu. Mūsdienās laiks skrien daudz ātrāk, nekā pašiem to gribētos, prasot no mums nenogurstošu mainību, attīstību, spēju turēt līdzi laika solim. Stāvēšana uz vietas bieži vien ir līdzvērtīga solim atpakaļ.
Vēl tikai dažas dienas savā – Jelgavas rajona Padomes Pieaugušo izglītības centra (PIC) direktores – amatā strādās Ingrīda Mikiško. Arī lēmumu atstāt sešos gados izloloto, padarīto un arīdzan ieplānoto varētu saukt par nepieciešamību iet līdzi laikam.
Par pašreizējo darbu Jelgavas rajona Padomes PIC Ingrīda Mikiško joprojām runā ar aizrautību un lepnumu. Ir ieceres, projekti, plāni, ko, cerams, veiksmīgi spēs realizēt nule kā ievēlētā PIC vadītāja, lai gan centra nākotne joprojām daudziem nav skaidra.
Jautājums par rajona Padomes PIC joprojām ir aktuāls. Kāpēc tāda ažiotāža ap veiksmīgi strādājošo iestādi, kuras darbība līdz šim tika atzīta un novērtēta arī valsts līmenī?
Uzskatu, ka ažiotāža ir vairāk uzpūsta, turklāt tā neskar pašu būtiskāko jautājumu – pieaugušo izglītības nepieciešamību rajonā. Grūti ir stāstīt par pašreizējās situācijas cēloņiem, neskarot centra vēsturi.
Jelgavas rajona PIC darbojas kopš 1995. gada. Esam izvirzījušies un kļuvuši par vienu no labākajām pašvaldību pieaugušo izglītības iestādēm valstī. Šis vērtējums attiecas gan uz materiāli tehnisko bāzi, gan izglītības kvalitāti un piedāvāto programmu daudzveidību. Kad centra iekārtošanai pārņēma bijušās Teteles pamatskolas internāta telpas, rajona Padome tajā ieguldīja apmēram 17 tūkstošus latu, veicot kapitālo remontu. Daļu no inventāra lietošanā centram nodeva Latvijas Pašvaldību savienības mācību centrs. Uz šīs bāzes arī sākām savu attīstību, kas pamatojās uz pašfinansēšanos. Centra darbinieku skaits šobrīd ir sarucis, un centrā darbojās tikai trīs darbinieces – es, Ļubova Jakovele un Gunta Ivāne –, kurām rajona Padome nodrošina algas. Tā kā centra darbības nolikumā teikts, ka mēs sniedzam izglītības maksas pakalpojumus, ieņēmumiem bija arī jāsedz maksa par apkuri, elektrību, ūdeni, saimnieciskie un transporta izdevumi, kas nebija mazi, ņemot vērā, ka Tetele atrodas diezgan tālu no pilsētas centra un mūsu apsaimniekošanā bija gandrīz 400 kvadrātmetru telpu. Visus izdevumus sedzām no līdzekļiem, ko guvām, realizējot dažādus projektus, organizējot kursus pagastu iedzīvotājiem, organizācijām un firmām. Pēdējā laikā gan izjutām PVN 18 procentus, ko sākām maksāt no pagājušā gada, taču droši varu teikt, ka pašvaldība mūs nekad nav dotējusi. Tāpēc arī mani mazliet izbrīna rajona vadības pašreizējā nostāja, izvirzot jautājumu, vai esam rentabli.
Kā notika PIC izglītojošā un arī finansiālā darbība?
Mūsu mērķa auditorija ir visai plaša – 16 rajona pagastu, uzņēmumi, iestādes, darba devēji un tā tālāk. Pēdējā laikā finansējumu centāmies iegūt ar dažādiem projektiem – esam piesaistījuši vairāk nekā 40 tūkstošus latu. Gadā Teteles centrā mācījās vidēji 3 tūkstoši cilvēku – pagastu priekšsēdētāji, sekretāres, grāmatveži, sociālie darbinieki bāriņtiesu priekšsēdētāji, skolu direktori un citi speciālisti. Organizējot pieaugušo mūža izglītību, nepārtraukti esam kalkulējuši, lavierējot starp izdevīgām un ne tik izdevīgām mācību grupām. No pirmajām gūto peļņu izmantojām, sedzot ieņēmumu un izdevumu starpību otrajiem. Praktiski visa iegūtā nauda tika ieguldīta centra attīstībā – aprīkojumā, komunālajos maksājumos, materiālu iegādei, honorāriem lektoriem un pasniedzējiem, arī apzaļumošanas projektam. Serviss auga atbilstoši mūsu attīstībai. Teteles centrā ir ieguldīts liels darbs un arī līdzekļi, kas gūti no tā darbības. Vai mūs var nosaukt par nerentabliem? Taču tā ir tikai finansiālā puse. Runājot par izglītībā ieguldītā darba rezultātiem, jājautā, vai garīgumu vispār var novērtēt. Ir tikai kvītis.
Vai rajona Padomes nostāja pret PIC darbību bija negatīva?
Tā nevar teikt, taču pēdējā laikā neizjutām vajadzīgo rajona Padomes atbalstu. Kad dienas kārtībā parādījās jautājums par pieaugušo izglītības centra tālāko attīstību, sapratu, ka pieaugušo izglītība rajonā netiks izvirzīta kā prioritāte, kas, protams, sarūgtina. Taču joprojām nāk atsauksmes no cilvēkiem, kas mācījušies pie mums. Tās ir ļoti dažādas, taču lielākoties pozitīvas, novērtējot iespēju izglītoties, pilnveidot un nepazaudēt sevi šajā prasīgajā laikā. Es nesaku, ka Tetele ir ideāla vieta, ja ņem vērā tās atrašanos tālu no centra. Tas arī bija viens no faktoriem, kas kalpoja par ierosmi veidot kaut ko lielu un skaistu, taču nebūt ne galvenais.
Bet sapnis par reģionālo centru taču jau rod piepildījumu! Kāpēc tomēr nolēmāt aiziet ?
Visam ir jāattīstās, jāiet laikam līdzi. Mēs skaļi runājām par nepieciešamību stāties Eiropas Savienībā, par priekšrocībām un arī pienākumiem, kas būs. Analizējot pieaugušo izglītības perspektīvas Eiropas un gaidāmās reģionālās reformas kontekstā, skaidri redzams, ka mazajiem izglītības centriem, kā, piemēram, pilsētas un rajona PIC, nepietiks spēka, jo, ieejot Eiropā, nenovēršami ir jāpalielina kapacitāte. Ja vēlamies piesaistīt ārvalstu finanses, arī šīm iestādēm jākļūst «globālākām», ar plašāku darbības loku.
Apzinoties nepieciešamību pēc nopietna reģionālā centra, pagājušajā gadā pilsētas un rajona vadība nāca pie secinājuma, ka pašvaldību centriem jāapvienojas. Tika parakstīts sadarbības līgums.
Mēs izstrādājām projekta pieteikumu, kuru realizējot, šāds centrs būtu jāizveido. Tā nākotnes redzējumu un darbības perspektīvas prezentējām Izglītības un zinātnes ministrijā, kur izjutām ieinteresētību un atbalstu. Mūsu ideja tika atzinīgi novērtēta, taču finansējumu no valsts nesaņēmām. Līdzekļus projekta finansēšanai atlika meklēt citur. Daļu no šīs idejas atbalstīja PHARE projekts, un Jelgavas pilsētas Dome saņēma finansējumu Zemgales biznesa attīstības un pieaugušo izglītības centra izveidei uz pilsētas PIC bāzes, piebūvējot un paplašinot tā līdzšinējās telpas. Projekts ir. Nauda arī. Būtu jāsāk strādāt, taču vienā jaukā brīdī rajona Padome pateica: «Nē, mēs nepiedalāmies!» Šāda lēmuma iemeslus varam tikai minēt. Tas bija solis atpakaļ, kuram es nevarēju piekrist. Jaunajā projektā bija ieguldīts milzīgs darbs. Varbūt rajona vadība vēl nebija gatava skatīt šo jautājumu.
Tātad savu turpmāko darbību saistāt ar izloloto un nu jau realizējamo reģionālo centru?
Jā, protams! Tas ir darbs, ko esmu iesākusi, un vēlos arī piedalīties tā realizācijā. Darbošanos reģionālajā biznesa attīstības un pieaugušo izglītības centrā saistu ar jaunām iespējām iepiedalīties starptautiskos projektos, pārstāvot Latviju un iegūstot līdzekļus pieaugušo izglītībai. Uzskatu, ka tam visam noderīga būs mana līdzšinējā pieredze un jau izveidotie sakari Eiropā.
Joprojām esmu pārliecināta, ka ir nepieciešamas arī mazās vienības – katrā pagastā informatīvi izglītojošie centri. Jaunizveidotais reģionālais PIC pildītu to darba koordinējošu funkciju, izveidojot kvalitatīvu un pārdomātu pieaugušo izglītības iestāžu tīklu. Ņemot vērā, ka projektu finansētāji pieprasa 25 procentus līdzfinansējuma, domāju, katram jābūt skaidram, ka šāds reģionālais centrs ir nepieciešamība.
Taču es ceru, ka arī rajonā viss notiks, iesāktais turpināsies. Mēs jau nekur nepazudīsim, strādāsim. Arī pagasta iedzīvotājiem. Vienkārši cilvēkiem tagad būs iespēja izvēlēties mācīties tur, kur būs labāks piedāvājums un kvalitatīvāka izglītība, jo tagad visu izšķir kvalitāte. Un serviss.
