Ilva Rugevica teic – viņai vienkārši patīk ceļot, neesot nemaz obligāti braukt kaut kur tālu un uz ļoti eksotiskām zemēm. Piemēram, iepriekšējā vasarā ar ģimeni ceļojuši tepat pa Latviju – Zemgali, Vidzemi – un aizbraukuši uz Igauniju. Ikviens ceļojums ļoti labi palīdz atslēgties no ikdienas, darba un mājas lietām. Ilva strādā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā par sakaru punkta dispečeri. Arī šovasar jau bija ieplānojusi doties nelielā ceļojumā. Kad darbā uzzinājusi atvaļinājumu grafiku, sākusi pa drusciņai tam krāt naudu. «Sākumā bija doma aizbraukt uz Igauniju, jo likās – cik tad es tur iekrāšu? Laimīgi pagadījās vēl otrs darbiņš uz pusslodzi, šo algu tad atliku ceļojumam. Un tā summa iznāca jau krietni lielāka.» Tā sākotnējie plāni par Igauniju mainījušies, un Ilva izvēlējusies tūrisma aģentūras piedāvājumu, kas organizējusi grupu braucienu pa Eiropu, piedāvājot apskatīt arī tā dēvētās pundurvalstiņas. Ilvu īpaši vilinājusi arī Francijas Rivjēra. Droši ceļo viena «Kannas, Rivjēra, Monako – šie vārdi vien jau labi skan. Ja man ir tāda iespēja, taču jāaizbrauc, jāapskatās, kas tur īsti notiek,» pasmaida Ilva. Ceļojumā viņa devusies viena, bez draugiem vai ģimenes locekļiem. «Ja es brauktu ar stopiem, tad noteikti viena to nedarītu. Bet tā – ar firmu, kāpēc ne?» Par divu nedēļu ekskursiju tūrisma firmas prasītā summa bija 515 latu. Ilva rēķina – ņemot vērā visas iekļautās izmaksas, tā bijusi atbilstoša summa. Tūristi dzīvojuši labās viesnīcās – ne tajās lētākajās reģionā, ceļotājiem katru dienu nodrošinātas brokastis. Turklāt daudzviet, piemēram, īpaši Francijas dienvidos, ir maksas ceļi. Ceļotājam, protams, jārēķinās, ka jāņem līdzi arī nauda citiem tēriņiem. Ilva neesot liela suvenīru pircēja, tiem iznācis tērēt salīdzinoši nedaudz. Svarīgāk esot atlicināt naudu ieejas biļetēm dažādos apskates objektos. Piemēram, Ricā par tūristu autobusiņa biļeti vajadzējis samaksāt 20 eiro. Biļete derīga visu dienu. 11 pieturu maršrutā ceļotājs jebkurā vietā var izkāpt, apskatīt kādu objektu, piemēram, muzeju, un pēc tam ar to pašu biļeti braukt tālāk, bet jau ar citu busiņu. Ceļojuma laikā neesot bijis tā, ka visu laiku grupai vajadzējis turēties kopā – notikušas kopīgās ekskursijas, kad grupu vadījis gids, bet bijis arī gana daudz brīvā laika, kuru izmantojuši pēc saviem ieskatiem. Ir ceļotāji, kuriem patīk noteikt visu pašiem, nerēķinoties ne ar kādiem ierobežojumiem ne laikā, ne telpā, prāto Ilva. Ceļojot grupā, tik lielas brīvības noteikti nebūs, taču pašai neesot pret to iebildumu. «Man patīk, ka mani aizved, izlaiž, mazliet pastaigāju, un pēc tam atkal savāc, aizved uz viesnīcu. Nav pašam lieki jādomā.»Ziemassvētki augu gadu Liepājniecei atlicis vien nokļūt līdz Rīgai, turpmākās divas nedēļas par ceļotājiem gādājusi tūrisma firma. Ilva nolēmuši visu garo ceļu mērot ar autobusu. Bijuši tūristi, kuri izvēlējušies izvairīties no pirmā garā pārbrauciena un uz Vāciju lidojuši ar lidmašīnu, lai pēc tam pievienotos grupai. «It kā jau ērtāk, bet tas bija uzreiz par 200 latiem dārgāk. Es domāju, ka pacietīšu to Poliju – nav jau tik traki.» Grūtākais bijis sākums, kamēr izbrauc cauri Lietuvai un Polijas plašumiem, kas, šķiet, nekad nebeigsies. Bet ceļotājai uzsmaidījusi veiksme – par brīvu blakus vietu atsevišķi nebija maksājusi, taču organizētāji mainījuši sākotnēji paredzēto autobusu un tajā bijis vairāk vietas, līdz ar to brauciens nemaz tik neērts nav bijis. Apgrūtinoši, ka Francijā trāpījuši laikā, kad tur valdījis milzu karstums. «Man kā cilvēkam, kas vispār mīl vēsumu, tas bija diezgan pasmagi. Bet – kultūras dēļ, redzesloka paplašināšanai – ko neizdarīsi…» nosmaida Ilva. Pēc tam kad izbraukuši cauri Polijai, pirmās apskates vietas bijušas Vācijā. Ilva tur iepriekš bijusi bieži. Taču, vienalga, Vācijā allaž ir, ko redzēt, ko darīt, viņa spriež. Piemēram, nelielā pilsētiņā Lihā Hesenes pavalstī gadījies skatīt ko līdz šim neredzētu – uz senlaicīgo māju fasādēm bijuši lasāmi visādi aforismi. Tie gan nav bijuši nekādi grafiti, bet, jau māju ceļot, iestrādāti teikumi. Ilvai vislabāk patikusi izlasītā atziņa, ka cilvēki jāpieņem tādi, kādi viņi ir, jo citādu jau nebūšot. Braukuši cauri Bavārijai, tur viesojušies Rotenburgā. Tā Ilvai palikusi prātā ne vien kā skaista, maza pilsētiņa, bet arī vieta, kur augu gadu darbojas Ziemassvētku veikals. Viņa prāto, ka tur būtu forši aizbraukt arī adventes laikā. Tas, ka tad varētu būt cilvēku jūra, nebiedējot – jau vasarā cilvēku bijis daudz, ar to jārēķinās. Nogurst no glamūra Ceļotāji pabijuši nelielajā valstiņā Andorā. «Daudziem, kad saku, ka biju Andorā, liekas, ka tas ir Āfrikā. Bet tas ir tepat, Eiropā, Pirenejos.» Valsts robežojas ar Franciju un Spāniju. «Man laikam kā cilvēkam, kurš dzīvo pie jūras, ļoti patīk kalni. Un droši vien ir arī otrādi – tiem, kas dzīvo kalnos, atkal patīk jūra.» Ilva sajūsmā par ceļu, kas vedis uz Andoru – īsts kalnu serpentīns. Pati valsts atstājusi liela supermārketa iespaidu, jo izceļas ar to, ka tur ir beznodokļu zona, līdz ar to iepirkties iespējams lētāk. Tas gan, protams, esot nosacīti. «Kaut kas no «Gucci» parasti maksā 500 eiro, bet tagad tas nocenots uz 150 eiro – man tas, vienalga, ir dārgi,» smejas Ilva. Ceļotāja prāto – ja apskatāmo vietu secība būtu Monako, Nica, Kannas, efekts būtu lielāks. Tā kā latviešu tūristi sākuši no otra gala, tas bijis mazāk iespaidīgi. Palmas, kalni, jūra, jahtas, smalkās mašīnas un supertīrās ielas – galu galā tas viss jau šķitis kaut kur redzēts. «Ja nedēļu esi nodzīvojis Rivjērā, pēc tam vēl dodies uz Monako – glamūrs jau sāk apnikt, visa kā šķiet par daudz. Vienā brīdī rodas sajūta, ka esi iekāpis glancēta žurnāla reklāmas lappusēs un ka tā nav realitāte. Ar ko tie cilvēki sevi izklaidē? Viņiem viss ir – smalkās mašīnas, krutās jahtas, pasaulē dārgākie īpašumi un tā tālāk. Kā viņi ķer to kaifu dzīvē? Viņi varbūt brauc uz Aļasku, kur ir auksts.» Uzziņai Ilvas Rugevicas iepazītās valstis: Vācija, Luksemburga, Lihtenšteina, Andora, Monako, Francija, Itālija. Turpinājums sekos
