Laikam bija drusku par daudz prasīt 15 eiro par vienu biļeti Pasaules koru olimpiādes lielkoncertā svētdien Mežaparka estrādē. Skatītāju solu rindas bija pustukšas vai puspilnas – kā nu kurš to redz. Ģimeņu biļešu atlaides kora dziesmas ne tik maksātspējīgiem skatītājiem no rīkotāju puses izpalika. Tomēr ļoti priecājos, ka man izdevās būt klāt vēsturiskajā koncertā, kur Baltijas valstīm pasniedza deviņdesmit valstu pārstāvju akceptētu Miera balvu. Mūsdienās, kad nerimstas karš netālajā Ukrainā, tai ir īpašs svars. Atmodas laikā, ar Dievpalīgu un dziesmu garu slāpējot vardarbību, apņēmīgi Baltijas ceļā stāvot, mums izdevās atjaunot savas valstis. Un to nav kauns likt pie sirds gan malaiziešiem, kas aplausu pavadībā rādīja savu tautas mākslu lielkoncertā, gan vairākiem citu tautu brāļiem, kuri, ģenerālmēģinājumā salijuši, lielkoncertu palaida garām. Likās, ka varēja būt vairāk igauņu un lietuviešu koru. Toties latviešu skatītājiem tāpat kā igauņiem un lietuviešiem bija gods piecelties kājās, kad kopkoris dziedāja igauņu un lietuviešu īpašās dziesmas – Gustava Ernesaksa un Lidijas Koidulas «Mana zeme ir mana mīlestība» un Juoza Gudavičus un Jona Vanagaiša «Kur meži aug zaļi».
Paldies arī laikam gan pasaulē pazīstamākajam latvietim Raimondam Paulam, kurš jau tomēr ļoti cienījamos gados kāpa uz skatuves un savā neatkārtojamā sinkopētajā džeza manierē ar klavierēm pavadīja dziesmu «Manai dzimtenei», kas koriem par lielu nemieru pagājušajos dziesmu svētkos no koncerta oficiālās programmas bija svītrota.
Zināms jau, ka uz dziesmu svētkiem Rīgā ir jābrauc ar dziedošo tramvaju. Taču šoreiz sanāca braukt ar auto (papildu vilcienu uz Jelgavu šoreiz nebija). Paldies arī policistiem un visiem, kuri rūpējās par drošību, ka, iznākot no Mežaparka, viss bija savā vietā. Varēja mierīgi braukt mājās. ◆
