Pilsētas ielu sarakstā, kas, piemēram, ievietots pirms dažiem gadiem izdotajā Jelgavas kartē, alfabētiski pati pirmā ir Ābelītes iela.
Pilsētas ielu sarakstā, kas, piemēram, ievietots pirms dažiem gadiem izdotajā Jelgavas kartē, alfabētiski pati pirmā ir Ābelītes iela. Nosaukums it kā nesaistās ar kādu personu. Šim pārsimt metru garajam zemes ceļam, kurš pilsētas nomalē ved caur dārziņiem un uz kura tik tikko var izmainīties divas vieglās automašīnas, visapkārt tik tiešām netrūkst ābeļu un ābelīšu. Taču patiesībā šīs ielas nosaukums ir kā tāla atmiņa par Jelgavas
2. vidusskolas skolotāju Žani Ābelīti.
Lai ielu, laukumu, apdzīvotu vietu vai kanālu nodēvētu kādas vēsturiskas personas vārdā, procedūra pie dažādām varām parasti bijusi diezgan sarežģīta. Tādēļ oficiāli šai ielai nav nekāda sakara ar minētā skolotāja vārdu. “Taču – savējie sapratīs,” teic LLU Tehniskās fakultātes docents Ilmārs Žanis Klegeris. Viņš astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados bija skolotāju un izglītības darbinieku dārzu kooperatīva “Atpūta” priekšsēdētājs. Kad aktualizējās jautājums, ka šiem mazajiem pilsētas teritorijas starpdārzu celiņiem vajadzētu dot nosaukumus, vairākiem kolēģiem radās ideja šo ielu dēvēt Ābelītes vārdā. Tur tiešām viņam savulaik piederēja 600 kvadrātmetru dārziņš, kuru gan nācās pārdot. Proti, piecdesmitajos sešdesmitajos gados skolotājs ar apbrīnojamu neatlaidību un lielā mērā savām rokām citā pilsētas nomalē – Riņķa ielā – bija uzcēlis māju. Saskaņā ar padomju laika noteikumiem tādā gadījumā no atsevišķa mazdārziņa nācās atteikties.
No šūpulīša šaurā, drūmā istabiņā
Sešdesmitajos gados skolotājs par sevi rakstīja: “Šūpulis kārts laukstrādnieku šaurā, dūmainā istabiņā (1898. gadā Lielplatones pagastā – red.). No astoņiem gadiem – skarbās ganu gaitas. Vidusskolu ieguvu pašmācības ceļā, pa dienu strādājot. Par skolotāju kļuvu, mācoties dažādos kursos. Esmu redzējis kara šausmas Pirmā un Otrā pasaules kara laikā. Zinu, par cik dārgu cenu pirkta brīvība. Tādēļ tagad nevaru samierināties ar tiem, kas necienīgi nevērtē brīvo skolu. Negrib mācīties, nevīžīgi izpilda pienākumus un nerespektē nekādus uzvedības noteikumus.”
Vēl pie šīs biogrāfijas jāpiebilst, ka skolotājs savā amatā sāka strādāt 1924. gada 1. septembrī Kuldīgas apriņķa Kurmales pamatskolā. Taču dzīves gājums no 1927. gada saistās galvenokārt ar Jelgavu. Vienīgi var piebilst, ka Otrā pasaules kara laikā un arī dažus gadus pēc tam Žanis Ābelīte dzīvoja pie radiem Elejas pagastā. Tur viņš arī satika savu mūža draugu – no Vidzemes iebraukušo Olgu, ar kuru apprecējās 45 gadu vecumā un kura vēl joprojām dzīvo Ābelīšu ģimenes mājā. Skolotājs aizgāja aizsaulē 1990. gadā. Pagaidām gan neviens no viņa pēctečiem pedagoga profesiju nav mantojis. Atliek cerēt uz mazmazbērniem.
Šodien Žaņa Ābelītes autobiogrāfiskajās rindās savādi, runājot par padomju laiku, saistās vārdi “brīvība, brīva skola”. Protams, tie ir jēdzieni, kas jāsaprot relatīvi. “Hruščova atkusnis” noteikti bija brīvāks nekā vācu okupācijas laiks vai staļinisms. Vienā ziņā, runājot arī par Latvijas pirmo brīvvalsti. Esmu vairākkārt sastapies ar viedokli, ka 1940. gada komunistu okupācija sākumā apspārnoja ne vienu vien jaunieti, kas ulmaņlaikos bija audzis trūcīgā ģimenē. Liels ieguvums šķita tieši bezmaksas izglītošanās iespējas, “brīvā skola”. Atskārsme par proletariāta diktatūras traģiku un bezizeju daudziem nāca tikai vēlāk.
Karoga glābējs
Astoņdesmito gadu sākumā man bija gods intervēt Žani Ābelīti kā tolaik vecāko praktizējošo skolotāju. Proti, viņš 83 gadu vecumā ar piecdesmit astoņu gadu pedagoga stāžu vadīja raķešu modelētāju pulciņu Jelgavas 2. vidusskolā. Toreiz lūdzu viņam izstāstīt, kā īsti bija ar skolas pionieru karogu. To viņš, kā skolā ar zināmu propagandas ievirzi bieži atkārtoja svinīgajos aktos, Otrā pasaules kara laikā bija izglābis “no fašistu nagiem”. Tolaik skolotājs bez kāda patosa vienkārši izstāstīja, ka 1941. gada jūnija pēdējās dienās, kad Jelgavā mainījās okupācijas varas, viņš bija iegājis skolā. Visas durvis vaļā, karogs pamests stāvējis kaktā. Tad nu viņš nolēmis to norakt, jo skaidrs, ka karoga atrašana skolai par labu tobrīd nenāktu. Vairāk skolotāju todien interesēja, kā tēlaini saprast jaunā dzejnieka Māra Melgalvja rindas “Cik stulbi nosist gulbi”.
Kolēģi atceras, ka Ābelīte uz skolu nāca arī vēl pēc 1982. gada. Ar zinātkārajiem zēniem raķešu pulciņā viņš vairs nestrādāja. Taču uz skolu viņu vienkārši “nesa” kājas. Dažkārt tādās reizēs vajadzējis palīdzēt atrast ceļu uz mājām, kas vecuma dēļ vairs nebija viegli. Tālāk – dažas atmiņas par skolotāju Ābelīti.
Sirmgalvis kalna galā
Akadēmiķe Baiba Rivža, Žaņa Ābelītes skolniece: “Mans pamatskolas fizikas skolotājs bija ārkārtīgi interesanta personība, cilvēks ar augstiem ētiskiem kritērijiem. Man patika fizika, vēlāk vidusskolā piedalījos Latvijas mēroga olimpiādē. Taču interesi par šo mācību priekšmetu radīja Žanis Ābelīte. Ārkārtīgi patika viņa eksperimenti. Dažreiz viņš nesa klasē bļodu ar ūdeni, citreiz rādīja, kā svārstās pulksteņa pendele. Vienmēr zvans noskanēja tad, kad eksperiments vēl bija pusratā. Tie, kuriem interesēja fizika, palikām klasē visu starpbrīdi. Kādreiz man skolotāja bija žēl, ka viņam nācās pārdzīvot arī skolēnu nerātnības, kas tiešām nebija ļauni domātas. Reiz, piemēram, lai nenotiktu kontroldarbs, klases nerātneļi izsūtīja vienu puiku ārā, lai viņš stundas laikā iet pa koridoru un skaita: “Es ar mazu grābeklīti/Nosit Žani Ābelīti.” Skolotājs izskrēja no klases ārā. Kur tas pagāns tāds ir!? Kontroldarbam vairs neatlika laika. Viens otrs puika fiziku nenovērtēja, negribēja mācīties to, kas vēlāk dzīvē būtu ļoti noderējis.”
Skolotāja un dzejniece Gunta Micāne, Žaņa Ābelītes skolniece: “1970. vai 1971. gadā jau pati biju skolotāja un kopā ar kolēģiem no Jelgavas 1. internātskolas bijām aizbraukuši ekskursijā uz Karpatiem. Grupas lielākā daļa devās augšup Goverla virsotnē (2061 metru augsta). Es tomēr veselības dēļ paliku kopā ar tiem, kas no kāpšanas atturējās. Kalna pakājē sagaidījām savus kolēģus, kas nākdami priecīgi sauca: “Ābelīte, Ābelīte!” Es uzreiz iedomājos ziedošu ābeli alpu pļavā kaut kur pie virsotnes kupola. Taču izrādījās, ka kopā ar citu Jelgavas skolotāju grupu Karpatos bija ieradies arī mans skolotājs. Būdams jau vairāk nekā septiņdesmit gadu vecs, viņš tomēr tika pašā augšā.
Atceros vidusskolā iepriekšējā dienā pirms fizikas eksāmena skolotājs aicināja mūs iet ekskursijā uz Cukurfabriku. Mēs teicām: “Kā?! Skolotāj, nav laika, rīt eksāmens!” Viņš atbildēja, ka tagad ir īstais brīdis savas zināšanas pārbaudīt praksē. Tā es kopš tās ekskursijas, kur skatījām fabrikas mehānismus, vēl joprojām atceros, kas ir kloķis un kas – klanis. Pēdējo reizi Žani Ābelīti satiku autobusu pieturā pie 9. veikala. Viņš brauca no kapiem. Jautāju: “Kā, skolotāj, iet?” Viņš teica: “Pats pie zemes liecas/Gars uz zvaigznēm tiecas”.”
Valdis Lagzdiņš, skolotājs, Žaņa Ābelītes kolēģis: “Viņš skolu mīlēja. Ir cilvēki, kuriem darbs reizē ir hobijs. Ābelīte tāds bija. Par skolotāju viņš lielā mērā bija kļuvis pašmācības ceļā. Pie slavenā Jāņa Grestes papildinājies mācību līdzekļu gatavošanas kursos. Savos uzskatos viņš bija mazliet malā no valdošā. Demokrāts – kā Kārļa Ulmaņa laikos, tā vēlāk padomju diktatūras apstākļos. Varbūt vēlāk, kļūstot vecāks, viņš kļuva arī sīkumains. Ko viņš mācīja, tas bija kapitāli.”
Ilmārs Žanis Klegeris, docents, Žaņa Ābelītes skolnieks un kolēģis: “Par cilvēkiem, kas savā raksturā ir stingri, stāsti folklorizējas. Žanis Ābelīte bija simtprocentīgs pacifists un atturībnieks. To es zinu no tiem gadiem, kad bijām kolēģi. Viņš labprāt aizdeva jaunajiem skolotājiem naudu. Taču, aizņemoties kaut vienu rubli, bija jāraksta parādlapa: tad un tad esmu paņēmis, tad un tad atdošu, izmantošu tādiem un tādiem mērķiem. Nekad nevarēja norādīt, ka naudas aizņemšanās saistīta ar izpriecām vai alkohola lietošanu.
