Reiz ir lasīts gudro filosofu teiktais, ka atpūsties arī esot jāmāk. Senie latvieši lieliski pratuši uzmest garu un, kārtīgi peroties ar slotām, brīvajā brītiņā izkarsēties pirtī.
Reiz ir lasīts gudro filosofu teiktais, ka atpūsties arī esot jāmāk. Senie latvieši lieliski pratuši uzmest garu un, kārtīgi peroties ar slotām, brīvajā brītiņā izkarsēties pirtī. No tiem laikiem saglabājušies arī dažādas pēršanās tradīcijas un ieteikumi – lai process būtu pēc iespējas veselīgāks. Nu atliek tikai atrast pirti, kur pērties.
Galvenais – labs gars un karsts ūdens
Pa ceļam uz Dobeli, taču vēl Jelgavas rajonā, jau 20 gadu stāv maza, no baltiem ķieģeļiem būvēta mājiņa – pirtiņa, kurā ikviens aicināts kārtīgi sasildīties. «Zemes zinības» – tāds esot izsenis pirtiņai dotais nosaukums. Telpās ir jūtams virmojošs, vasarīgi svaiga koka aromāts. Saimnieks Laimonis Dinaburgs, būdams prasmīgs namatēvs, taisa jaunus ķebļus. «Pats esmu elektriķis, atslēdznieks, kurinātājs, krāsotājs, ar vienu vārdu sakot, pilnīgi visus remontdarbus veicu pats. Kā kārtīgs lauku uzņēmējs. Un vēl dēls ir uzteicams palīgs,» teic saimnieks. Šī ir publiskā pirts, kur sievietes un vīrieši peras atsevišķi. Piektdienu un sestdienu vakaros, kad pirtiņa ir atvērta, tajā mazgājas ap 30 cilvēku. «Galvenais, lai ir labs gars un karsts ūdens, tad pēršanās sagādā patiesu labsajūtu. Arī slotas ir vajadzīgas,» stāsta pirtnieks.
Interesanti, ka mazā, baltā mājiņa atrodas dažādu zaru, malkas grēdu ieskāvumā. «Kad ir brīvāks brītiņš, tā braucu malku gatavot. Zāģēju papeles ceļmalā, zarus mežā savācu, protams, saskaņojot ar mežniecību,» stāsta saimnieks.
Vai pēršanās mīļotāji vakaros arī uzdzied un iedzer alu? «Nē, nē, alkoholu lietot pirts telpās neatļauju, tādēļ arī uz dziesmām nevienam prāts nenesas. Apmeklētāji bieži vien iedzer pašu gatavotu zāļu tēju. Tam procesam taču jābūt veselīgam. Gadās, ka dāmas, gribēdamas labi izskatīties, piekopj dažādus pēršanās rituālus, piemēram, ieziežas ar kafijas biezumiem, bet es jau gan to neatbalstu. Kas tad visu sakops? Galvenais taču ir kārtīgi nopērties un nomazgāties,» domā L.Dinaburgs. Interesanti, ka īstenajam pirtniekam pašam pērties vairs tā kā negriboties. Viņš saka: «Esmu šeit deviņas stundas dienā, un pēršanās vairs nesagādā prieku. Man jau ir 70 gadu, tādēļ lielāks gandarījums ir citiem prieku dot. Te ir daudz jāstrādā. Maksa par stundu pirtī ir 80 santīmu, taču tas visas šīs saimniecības uzturēšanai, protams, ir maz. Bet vairāk maksāt retais varētu.»
Kā pareizi pērties?
«Savulaik Ozolniekos nebija pirts. Dzirdēju, ka iedzīvotāji tādu gan gribētu. Tad arī uztaisījām,» stāsta SIA «Melces» direktors, pirts īpašnieks Jozs Barausks. Tā ir publiskā sieviešu un vīriešu pirts, bet ir arī atsevišķa pirtiņa, kur kārtīgi izkarsēties visai ģimenei. «Cilvēki jau ir dažādi, un viņu vēlmes tāpat. Piemēram, mums te ir tikai duša, bet daži gribētu speciālas bļodas,» teic pirts saimnieks. Viņam pašam ļoti patīkot pērties: privātmāja vēl esot bijusi bez jumta, bet pirtiņa jau strādājusi. «Pēc pirts taču pazūd nogurums! Ir tāds teiciens: cik ilgi pirtī nosēdēsi, par tik mūžu pagarināsi. Tā ka vajag tikai ilgāk sēdēt uz lāvas.
Vai zināt, kā pareizi pērties? Uz pirti mēs atnākam netīri, tad karsējamies trīs reizes un vairāk. Pēcāk nomazgājamies un taisāmies uz mājām, taču vajadzētu pēc mazgāšanās vēlreiz ieiet pirtī un pēc tam noskaloties. Citādi visas poras paliek ar ziepēm, ja pakarsējas arī pēc mazgāšanās, tad poras ir tīras un elpo. Sagatavojām arī slotas, bet pamaz, nu jau iet uz beigām. Starp citu, tās ir jāgriež līdz Jāņiem un jāžāvē ēnā, lai lapas nenodzeltē. Tās jāglabā šķūnītī, lai nepārkalst un nepaliek zari vien. Mums te ir bērza un ozola slotas, bet nākamgad domājam šo procesu padarīt vēl veselīgāku un siet slotas arī no nātrēm. Kadiķu slotu gan mums nav. Jā, tās ir ārstnieciskas, taču ar tām pērties ir arī bīstami,» spriež pirtnieks
Ozolnieku pirtī drīkst atvēsināties ar vēsu aliņu, taču dziesmas un dejas gan esot dzirdamas tikai tad, ja kāda kompānija noīrējusi banketu zāli. «Uz vasaras pusi esmu ieplānojis atvērt arī kafejnīcu ar īstu krievu krāsni. Esam nolēmuši arī pie dīķa pirtiņu celt,» par plāniem stāsta saimnieks. Lai izdodas!
Tā lēma liktenis
«Patiešām tas bija Dieva pirksts, kas toreiz bīdīja uz šo vietu,» ar gandarījumu teic Cenu pagasta piemājas saimniecības «Vīksnas» saimnieks Jānis Zigmunds. Arī tur ir pirts, ko visi pazīst pēc «vecā» vārda – Dalbes pirts. Tā, padomju laikā būvēta, atpūtniekus silda jau 16 gadu. Zigmunda kungs tur strādājis par pirtnieku. Kad Latvija ieguva neatkarību, radās iespēja pirtiņu privatizēt. Ap to ir 1,9 hektāri zemes, taču ne lauksaimniecībā izmantojamas. Par to saimnieks nebēdā, jo apkārt pirtij ir pļava, koki, dīķis – viss nepieciešamais, lai atpūtnieki varētu ne tikai baudīt saunas priekus, bet arī lieliski relaksētos pie dabas krūts. Ierodoties «Vīksnās», uzreiz ir skaidrs, ka par šo vietu kāds rūpējas, iespējams, tieši tādēļ saimnieks par apmeklētāju trūkumu nevarot sūdzēties. Daudzi gan pukojoties par slikto piebraukšanas ceļu (uz kādu elli mūs ved?), bet, kad nonāk galapunktā, domas mainoties. Zigmunda kungs ar prieku izrāda pirts telpas. Darīts tajās ir daudz, vēl nesen banketzālē ielikta jauna parketa grīda. «Mums ir doma no Jelgavas pārcelties uz šejieni dzīvot, lai nebūtu jābraukā. Tagad jau šī vieta juridiski pieder dēlam Aivim, kas, cepuri nost, ir daudz palīdzējis. Es jau pats vairs nevaru visus darbus apdarīt. Labi, ka man ir čakli palīgi un atbalstītāji – ģimenes locekļi,» saka J.Zigmunds.
Saimnieks par pirti prasa piecus latus stundā plus vēl desmit latus par saunas uzsildīšanu, jo tas notiek ar elektrību. Dalbes pirti iecienījuši arī rīdzinieki, un viņi brīnoties: kādēļ tik lēti? Savukārt jelgavniekiem gan cena reizumis šķitusi «sālīta».
«Vīksnās» ir sausā pirts, garu tajā nemet, taču pirtnieks zina teikt: «Uz lāvas ir jāsēž, kamēr 21 piliens no deguna notek.»
Saimnieks vienmēr ir līdzās svinētājiem, tostarp kāziniekiem un jubilāriem. «Citādi jau sarkanais gailis ātri nodziedās,» viņš piebilst. Kopā ar ballētājiem piedzīvots daudz interesanta, piemēram, reiz ziemā kādās svinībās studentiņi iedzēruši un iebraukuši ar mašīnu dīķi. Reiz viens jaunietis atnācis pavisam izmircis, dubļains un stāstījis: «Izgāju ārā, eju, eju, jūtu pamata zem kājām vairs nav…» Izrādās, viņš aizgājis līdz upes stāvajam krastam un droši soļojis arī tālāk. Labi, ka kaut kā bija izķepurojies. Tepat blakus tek Misa. Daba skaista, tas ir arī ieguldītā darba rezultāts. Pamanījāt, ka apkārt ir daudz vīksnu? No tām saimniecība tika pie sava nosaukuma.»
