Gatavojoties Latvijas jaunatnes sporta konferencei, kas notiks 24. februārī Rīgā, Zemgales reģiona pašvaldību sporta dzīves organizētāji tikās reģionālajā konferencē Bauskā.
Gatavojoties Latvijas jaunatnes sporta konferencei, kas notiks 24. februārī Rīgā, Zemgales reģiona pašvaldību sporta dzīves organizētāji tikās reģionālajā konferencē Bauskā. Konferences galvenais mērķis bija apspriest jaunatnes sporta koncepcijas projektu, kuru sagatavojis Izglītības un zinātnes ministrijas Jaunatnes sporta centrs.
Latvijas konference tiek rīkota, lai šo koncepcijas projektu virzītu tālākam akceptam. Diemžēl atklāti jāsaka, ka koncepcijas saturu īsti nemaz nevarēja apspriest, jo deklaratīvā līmenī var pasludināt visskaistākās frāzes, bet realizācijas mehānismu bija veltīgi meklēt. Kaut gan projekta preambulā teikts, ka «..šobrīd valstī spēkā esošie normatīvie dokumenti nenodrošina visu jaunatnes sporta institūciju koordinētu un efektīvu darbību, ir nepieciešams pieņemt dokumentu (koncepciju), kas nosaka valsts politiku jaunatnes sportā..», gandrīz droši var apgalvot, ka minētais dokuments būs kārtējais skaistais papīrs. Aizbildinājums, ka realizācijas mehānismu nodrošinās vēl neesošais Sporta likums, ir maldīgs. Tiesa, ja Latvijā beidzot tiktu pieņemts likums, kas noteiktu valsts sporta politikas mērķus un realizācijas kārtību, varētu izstrādāt koncepcijas atsevišķiem sporta virzieniem un mērķgrupām, jo likums kalpotu kā garants to realizācijai.
Taču, tā kā šāda likuma nav un nav zināms, kad būs, nopietnai koncepcijai būtu jāietver virkne elementāru nosacījumu.
Atstājot koncepcijas projekta satura analīzi profesionālu sporta organizatoru ziņā, minēšu dažas lietas, kas izriet no vadības menedžmenta vispārējiem principiem un kurām dokumentā jābūt. Koncepcijā ir vāji izstrādāts jau minētais realizācijas mehānisms – nepietiek nosaukt valsts un pašvaldību funkcijas, jāparedz, kādi un kuras valsts institūcijas uzdevumi tie būs. Nevar likt rajona un vietējo pašvaldību kompetenci «vienā maisā» – to funkcijas ir atšķirīgas un parasti nedublējas. Arī sporta dzīves organizēšanā tā vajadzētu būt.
Garantijas mehānisma vispār nav. Vispirms jādomā par juridiskajām garantijām – kuros likumdošanas aktos (ne tikai Likumā par pašvaldībām) nepieciešami grozījumi vai papildinājumi, lai koncepciju varētu realizēt. Ne mazāk svarīgas ir institucionālās garantijas – kuru valsts un pašvaldību institūciju kompetencē būs koncepcijas realizācija, kāda būs katras institūcijas kompetence, kas tiks paredzēts nevalstiskajām organizācijām u.tml.
Jebkurā gadījumā jādomā par finansiālajām garantijām – kur ņemt līdzekļus koncepcijas realizācijai (nodokļu atvieglojumi, mērķdotācijas, budžets u.c.). Diemžēl šajā pasaulē gandrīz nekas nenotiek bez naudas, bet koncepcijas projekta autori to ir piemirsuši.
Diezin vai ierastā Latvijas valdības tradīcija – nodot pašvaldībām kārtējo funkciju bez finansiāla nodrošinājuma vai norādes, kur to atrast, – dos pozitīvu rezultātu. Visai dīvaina ir dokumentu pieņemšanas secība – jau eksistē Latvijas jaunatnes sporta valsts programma, kurai (abstraktai valsts programmai!) paredzēts «nodrošināt koncepcijas īstenošanu».
Pēc loģiskās secības vispirms jābūt koncepcijai, kuras realizācija izklāstīta programmā.
Nav jau šaubu, ka projekta autoriem ir laba iecere un viņi ir mēģinājuši kaut ko darīt, lai situāciju uzlabotu, bet no valsts pārvaldes institūciju darbiniekiem pašvaldībām un pašvaldību dzīves organizatoriem ir tiesības gaidīt augstāku profesionālisma līmeni.
