Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) tradicionālajā balsojumā noskaidrojot aizvadītā gada labākos sportistus un treneri, par 2020. gada vieglatlētiem atzīti šķēpmetēji – Līna Mūze un Gatis Čakšs, bet Gata treneris Andrejs Vaivads savukārt ir saņēmis gada trenera titulu.
Kā skaidro LVS komunikācijas vadītāja Ieva Bļusina, nominācijai izvirzīti sportisti, kuru sasniegtie rezultāti bija vērtīgākie pēc “World Athletics” punktu tabulām. Starp tiem balsojuma dalībnieku ieskatā visaugstāk novērtēti abi šķēpmetēji, kas, spītējot ievērojamām sezonas sacensību grafika izmaiņām, guvuši lieliskus panākumus gan Latvijā, gan starptautiskajā arēnā.
Jelgavnieks Gatis Čakšs 2020. gada vasarā piedalījās 11 sacensībās, no tām astoņās svinot uzvaru, bet deviņās raidot šķēpu pāri 80 metru robežai. Augusta vidū Prezidenta balvas sacensībās Ogrē Gatis laboja savu personīgo rekordu, un sasniegtie 84,56 metri pērnā gada pasaules sezonas labāko sarakstā viņu ierindo 10. vietā.
– Apsveicam ar titulu! Kādas emocijas gada labākā vieglatlēta statusā? – “Ziņas” attālināti uzrunā Gati, kura treniņu un arī dzīves vieta pašlaik ir Murjāņos.
Aizvadītās sezonas sarežģītajos atceltu un pārceltu sacensību apstākļos, domāju, augstu vērtējumu pelnījis ikviens sportists vai vismaz daudzi. Jāatzīst, ka to pašu iemeslu pēc maz biju pasekojis citu vieglatlētu sniegumam, un ziņa, ka tieši es esmu atzīts par gada labāko, bija negaidīta. Bet līdz ar to arī īpašs prieks, un vēl jo vairāk, ka novērtēts arī mans treneris. Šajos grūtajos laikos tā ir tiešām ļoti liela motivācija turpmākajiem centieniem.
– Daudz jau arī pērn esi paveicis – gandrīz katrā metienā šķēps lidoja pāri 80 metriem un personīgie rekordi auga. Kā pats atceries sezonas spilgtākos notikumus?
“Kovid” situācijas ietekmē tā bija mazliet dīvaina, taču pamatmērķis – gatavoties Tokijas olimpiskajām spēlēm un sasniegt normatīvam nepieciešamos 85 metrus – palika nemainīgs. Un viss treniņdarbs bija tam pakārtots. Sacensību grafikā kādi divi mēneši izkrita, vēl samežģīju potīti, bet, kad viss atsākās, šķēpmešanas sektorā vairs ne par kādu “kovidu” nedomāju un centos izdarīt labāko. Kā patīkamāko atceros Prezidenta balvas sacensību dienu Ogrē. Gan laikapstākļu, gan pašmāju atmosfēras, gan sasniegtā rezultāta dēļ. Prezidenta balva ir konkurences ziņā augstvērtīgākās sacensības Latvijā. Jau 2019. gada nogalē trenerim teicu, ka gribu tajās uzvarēt, un arī izdevās. Līdz 85 metriem gan mazliet pietrūka, un uzdevums atlikts uz šo gadu.
– Pēc kādiem principiem ar treneri izvēlaties, kur startēt? Vai un cik motivējošs ir dalībnieku sastāvs sacensībās?
Latvijas čempionātam un Prezidenta balvai starp tām ir sava pastāvīga vieta, bet starptautiskās sacensības izvēlamies kopīgi ar menedžeri, apsverot iespēju gūt rezultātu un dažkārt arī ko nopelnīt. Iepriekšējā sezonā labprāt izmēģināju, cik esmu gatavs startiem ar dažu dienu atstarpi, kādi tie varētu būt arī olimpiskajās spēlēs.
– Metieni pāri 80 padevās noturīgi, bet līdz normatīvam tomēr neaizsniedzies. Vai treniņos tas ir izdevies?
Treniņos – nē. Varbūt pat pāri 80 tikai reizi esmu aizmetis. Esmu mēģinājis apņemties – nu, šodien aizmetīšu 90! Bet nesanāk. Sacensībās esmu pavisam cits cilvēks. Tad man ir mērķis un parādās sacensības gars.
– Nupat februārī pasaules šķēpmetēju rangā esi 21. pozīcijā, un skatos, ka tavs personīgais rezultāts tur nemaz nefigurē.
Jā, 2019. gadā pasaules reitings tika iesaldēts, un šie rezultāti, izslēdzot “kovid” ietekmēto 2020. gadu, bija spēkā līdz pat decembrim.
– Tev tas nācis par sliktu?
Par sliktu – neteiksim, labs rezultāts nekad par sliktu nevar nākt. Reitinga iesaldēšana vienkārši nenāca par labu. Arī ar 21. vietu vajadzētu olimpiādei kvalificēties, bet pašlaik vairāk domāju par normatīva izpildi. Rangā, ko nosaka pieci labākie rezultāti sacensībās, arī vēl ir iespēja pakāpties.
– Rudens un ziemas treniņposms notiek pēc plāna?
Jā, visu rudeni un ziemu šeit, Murjāņos, esam varējuši trenēties, un viss notiek.
– Šķēpmetēji mēdz rezultātu meklējumos trenerus arī pamainīt, bet tu savam esi uzticīgs kopš ģimnāzijas laika. Kā nonāci Murjāņu Sporta ģimnāzijā un tieši pie Andreja Vaivada?
Patiesībā viņš mani izvēlējās. Sacensībās bija ievērojis un piedāvāja, vai negribu nākt uz Murjāņiem. Mana pirmā trenere bija Laila Nagle, kas pati trenējusies pie Vaivada. Varbūt viņiem bija arī kādas savstarpējas sarunas, par kurām, mazs puika būdams, īpaši neinteresējos. Vēlākos gados pāreja pie citiem speciālistiem sportistu vidū nav retums, bet man par to nav nācies domāt, jo esmu pārliecināts, ka mans treneris ir ļoti labs. Kopīgi aizvadītajos gados esmu varējis novērtēt gan viņa bagātīgās profesionālās zināšanas, gan rūpes par mani kā cilvēku.
– Šī tava attieksme droši vien ietekmējusi arī jaunāko brāli Arti, kas tagad tāpat ir sporta ģimnāzijas un Vaivada audzēknis?
Artis kā sportists un personība acīm redzami aug, ko, domāju, noteikti apliecinās arī rezultāti šāgada sacensībās. Šoziem kādus pāris mēnešus pie trenera darbojāmies divatā, un tā arī bija abpusēji laba motivācija. Arī ārkārtas situācijā mums Murjāņos ir iespēja trenēties epidemioloģiskajām prasībām atbilstošā “burbulī”. Savā kopš janvāra esam četri trenera Vaivada audzēkņi – mēs ar Arti, Sanija Ozoliņa un Katrīna Jukšinska.
– Starptautiskās olimpiskās komitejas prezidents Tomass Bahs pārliecināts, ka “Tokija 2020” šovasar notiks. Bet martā paredzētais Eiropas kauss mešanas disciplīnās Portugālē nupat atcelts. Vai tas bija tavos plānos? Vai kāds pirmsolimpisko sacensību grafiks ir paredzams?
Sacensību kalendārs ir atsūtīts, bet pašlaik dažādi mači tiek atcelti, tostarp Portugāle, kas gan nebija mūsu plānos. Tā ka vēl ir jāpagaida un jāpaskatās. Līdzīgi kā iepriekš, savus iespējamos startus apspriedīsim kopā ar menedžeri, lūkojoties uz maija beigām un jūniju. Kādas sešas septiņas sacensības līdz olimpiādei vēl vajadzētu aizvadīt.
– Televīzija patlaban ziemas un citu sporta veidu pārraidēm pārbagāta. Vai tu brīvā brīdī arī kādam īpaši seko?
Kaut kādā mērā sekoju visam. Nupat kamaniņās mūsu jaunie pasaules kausa posmā uzvarēja, arī bobslejam pasekoju, bet nevaru teikt, ka kādam sporta veidam īpaši.
–Arī pie mums tagad sasnidzis tik daudz sniega. Kādas tev pašam attiecības ar ziemas sporta veidiem?
Ziema man patīk ļoti un pirmām kārtām tāpēc, ka saprotu, – tagad būs miers no šķēpa. Atzīšos, ka man ir grūti dabūt šo mieru, jo visu laiku gribas iet ārā un mest. Kad uzsnieg sniegs, tad saprotu, ka to nevar un ķermenis varēs atpūsties, lai atkal uzlādētos vasarai. Ziema – tas ir treniņdarbs siltā manēžā. Bet āra pastaigai vai kādai citai aktivitātei patīkams ir arī sniedziņš vai pat putenis. Slēpošana un slidošana gan starp tām nav, jo nedaru neko tādu, kas varētu manam sporta veidam kaitēt. Pēdējā laikā esam aizrāvušies ar disku golfu – tāds šķēpmetēja praksē noderīgs un ģimenisks sporta veids, kur iesaistās arī sieviņa Kintija.
