Aprīlī Izglītības un zinātnes ministrijas amatpersona Marina Mekša diezgan kategoriski paziņoja, ka Latvijas Studentu apvienības prasība palielināt studējošo stipendijas līdz 70 latiem nav realizējama.
Aprīlī Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) amatpersona Marina Mekša diezgan kategoriski paziņoja, ka Latvijas Studentu apvienības (LSA) prasība palielināt studējošo stipendijas līdz 70 latiem nav realizējama. “Skaidri redzams, ka tādas naudas nebūs,” toreiz sacīja ierēdne Mekša. “Antiņam”, izrādās, pat nebija jājāj trīsreiz kalnā, lai viss pavērstos pavisam citā – “Antiņam” labvēlīgākā – virzienā.
Jūnija beigās IZM nolēmusi akceptēt jaunu noteikumu projektu, kas paredz, ka turpmāk studentiem, kas mācās par valsts līdzekļiem un nestrādā, minimālā stipendija būs 70 latu, doktora studiju programmas studentiem studiju programmas apguvei – 80 latu, bet zinātniskā grāda ieguvei – 60 latu mēnesī. Īsāk sakot, dažiem studentiem tas var būt ļoti labs finansiālais atspaids, kaut gan patiesībā saskaņā ar IZM aprēķiniem jaunās stipendijas dabūs tikai sestā daļa no tiem, kas stipendijas saņem tagad. Var rezumēt, ka arī šī, it kā progresīvā ideja – atbalstīt tikai īpašo studentu kastu – varētu iegūt zināmu pretestību.
Tiesa, šāda pretestība nevarētu būt sevišķi spēcīga, kaut vai tāpēc, ka savu atbalstu stipendiju reformai pauduši LSA – teorētiskie studentu interešu lobētāji. Tā kā neapmierināto iespējamība pastāv, IZM vajadzētu parūpēties par to, lai, piemēram, 70 latu nedabūjušie studenti varētu sevi pienācīgi uzturēt ar studējošo kredītu. Vēl Šadurska laikā tika grozīta muļķīgā prasība pēc diviem obligātajiem studējošo kredīta galvotājiem, tagad pietiek ar vienas fiziskās personas vai pašvaldības galvojumu. (Jāpiebilst, ka nedz Jelgavas sabiedrības integrācijas programmā, nedz nule apspriešanai nodotajā pilsētas attīstības stratēģijā nav skaidri definēta Jelgavas pašvaldības loma studējošo kredītu galvošanā.) Tomēr ar to vien nepietiks, lai kāda daļa studentu pēc 1. septembra nesāktu lauzīt galvu, vai viņi būs spējīgi atmaksāt kredītu.
Straujā ekonomiskā augšupeja Latvijā nebūs mūžīga, tāpēc, tai apstājoties, daļai studējošo kredīta ņēmēju var prognozēt negatīvas konsekvences, respektīvi, viņiem varētu būt grūtības to atmaksāt (piemēram, humanitāro zinātņu studentiem). Cerams, ka IZM domā arī par monētas otru pusi, un viņiem ir prātā kaut kāda rīcībpolitika, lai pārliecinātu (nevis apmānītu) studentus, ka viņi būs spējīgi atmaksāt studējošo kredītus. Starp citu, jau tagad tiek runāts, ka apmēram 30 procentu studentu ir problēmas ar studējošo kredītu atmaksu, turklāt nemaksātāji ir “publiski apskatāmi” Studiju fonda interneta mājas lapā.
2004. gads no studentu labklājības uzlabošanas viedokļa bijis produktīvs, jo līdztekus galvotāju institūta pārkārtošanai studenti, draudot pat ar Satversmes tiesu, panāca antikonstitucionālās normas atcelšanu, kas aizliedza studējošajiem saņemt bezdarbnieku pabalstu. Varētu, protams, populistiski paziņot, ka pašreizējā stipendiju reforma, kas tomēr savā būtībā ir ļoti nepieciešama, dos “politiskās dividendes” ja ne valdībai, tad katrā ziņā Latvijas Pirmajai partijai, kuras biedrs ir pašreizējais izglītības un zinātnes ministrs Juris Radzevičs. Kaut gan neuzskatu viņu par kompetentāko ekspertu izglītības politikā, tomēr nekādu dividenžu nebūs, jo jaunās kārtības ieviešana nav pastaiga pa iemīdītu taciņu. Lai nu kā, augstākās izglītības politikā līdztekus smieklīgajam finansējumam (virs 7 procentiem no IKP) vēl aizvien ir samilzušas arī citas problēmas, starp kurām jāuzsver haotiskā studiju programmu licencēšana.
* Starptautiskas studentu himnas nosaukums, tulkojumā no latīņu valodas – Gavilēsim vēl arvien (Kārļa Strauberga atdzejojumā).
