Jau no 17. februāra, Pelnu dienas, katoļiem un protestantiem sācies gavēnis. Tas turpināsies līdz Lieldienām, kas šogad iekrīt 4. aprīlī. Simboliski šis laiks atgādina četrdesmit dienas, ko Pestītājs pavadījis tuksnesī lūgšanās un vientuļās pārdomās, sagatavojoties savai sabiedriskajai darbībai, sludinot Dieva valstību. – Līdz Lieldienām Jelgavā Pensionāru biedrība saviem spēkiem nolēmusi uzturēt humānās palīdzības apmaiņas punktu, kur ar līdzcietību tiek gādāts par dzīves grūtdieņiem. Taču sabiedrisko aktivitāšu galvenā straume, šķiet, nevirzās uz lūgšanām, meditāciju, līdzcietību. Nupat kā ar bezbēdīgu priekšnesumu Kanādā noslēdzās olimpiāde, tepat Ventspilī tūkstošiem latviešu balsoja Eirovīzijas atlases konkursā. Kā šādā kontekstā iederas baznīcas ievērotais gavēnis?Varbūt pareizāk būtu jautāt, kāpēc mūsdienās neveicas ar gavēni. Gribot vai negribot jāatzīst fakts, ka sabiedrības dzīve sadalīta divās dimensijās: laicīgajā un garīgajā. Taču, ja mēs paskatāmies vēsturē, līdz pat 19. gadsimta beigām Latvijā abas šīs dimensijas bija viens vesels. Mūsdienās baznīcai nav tiesību aizliegt vai ierobežot laicīgos pasākumus. Paši gan šajā laikā esam pieklusināti un, piemēram, laulības baznīcā nerīkojam. Laicīgajā dzīvē ir citādi. Tomēr aicinām ikkatru, cik tas iespējams, gavēņa laikā atteikties no skaļām izpriecām. Vairāk nodoties pārdomām, lūgšanām, Svēto rakstu lasīšanai un apmeklēt dievnamus. Domāju, arī šodienas pasaules saimnieciskās krīzes saknes jāmeklē ne tikai ekonomiskajā cikliskumā, bet dziļāk – nesakārtotā garīgajā dzīvē. – Kristīgam cilvēkam visai dzīvei vajadzētu būt cieši saistītai ar gara disciplīnu, lūgšanām, meditāciju, grēksūdzi. Kāda ir vajadzība pēc gavēņa?Ja mēs runājam līdzībās ar medicīnu, gavēnis ir laiks cilvēka garīgās veselības pārbaudei, sevis izmeklēšanai, lai noteiktu savu stāvokli Dieva priekšā. Kad tas top skaidrs, Dievs arī parāda tos līdzekļus, kā cilvēks var izlīdzināties ar līdzcilvēkiem, tuvākajiem, kā tālāk veidot savu garīgo dzīvi. Gavēnis gan pirms Ziemassvētkiem, gan Lieldienām mazina risku ieslīgt zināmā rutīnā un arī apgrēkoties. Tradicionāls ir priekšstats, ka gavēnī nedrīkst ēst gaļu, kas citā laikā nebūtu nekāds grēks. Taču šodien, kad gaļu neēst ir pat moderni, tas, šķiet, būtu visvieglākais. Pastāv iespējas atteikties arī no daudzām citām lietām, piemēram, lieki nesēdēt internetā, pārtraukt seriālu skatīšanos. Apustulim Pāvilam ir ļoti skaisti vārdi par to, ka viss viņam atļauts, bet nekas nedrīkst viņu kalpināt. Gavēnī varam pārbaudīt un noteikt, kas mūs kalpina, no kā esam kļuvuši atkarīgi un kas mūs stiprina. – Varbūt ar gavēni zināmā mērā var saprast arī Lieldienu un Ziemassvētku nopelnīšanu.Gavēnis nav jāuztver kā upuris Dievam, bet gan kā cilvēkam dota iespēja, gatavošanās svētkiem. Jēzus pēc kristīšanas Jordānas upē, pirms sākt sabiedrisko darbību jeb sludināšanu, četrdesmit dienas tuksnesī šim atbildīgajam posmam savā dzīvē ļoti nopietni gatavojās jeb gavēja. Līdzīgi arī jaunava Marija, būtībā gavējot, pavadīja laiku pirms Kristus dzemdībām. Šķiet, visiem varētu būt saprotams: ja mēs gribam svinēt svētkus, tad tiem ir jāgatavojas. Laicīgajā dzīvē bieži vien sanāk otrādi. Gatavojoties svētkiem, skrienam pa veikaliem, pērkam dāvanas, kārtojam māju. Kad pienāk paši svētki, esam noguruši. Nav tā prieka ne par ciemiņiem, ne dāvanām. Gribas atpūsties, klusumu. Gavēnis šīs lietas noliek pareizā secībā.
– Kā salāgot gavēņa tradīciju tuviniekiem, kas nāk no dažādām konfesijām?Protams, ir ļoti labi, ja mēs mīlam, cienām un godājam ne tikai otru cilvēku, bet arī viņa ticības tradīciju. Latvijā lielākās konfesijas – katoļi un luterāņi – šajā ziņā ir ļoti līdzīgi. Vienīgā atšķirība, ka luteriskajā baznīcā no grēksūdzes gavēņa laikā tiek noņemta obligatorisma nasta, kas varētu veicināt neieslīgšanu ticības rutīnā un lielāku nozīmi piešķirt cilvēka sirdsapziņai. Savulaik Mārtiņš Luters teicis: «Kur ir tava sirds, tur ir arī tavs Dievs.» Proti, ja mēs gavēnī neēdam gaļu, bet visu laiku domājam par to, kā Lieldienās to ēdīsim, tam taču nav jēgas. Līdzīgi ir ar Svēto rakstu lasīšanu. Tos nevar lasīt tāpat vien, bet gan kopā ar pārdomām, meditāciju, lūgšanu. Novēlu, lai lasītājiem gavēnis kļūtu par patiesu garīgās dzīves piedzīvojumu.
ViedoklisAnna Reča, Jelgavas katoļu draudzes locekle Ievēroju gavēni, kaut arī draudzē cilvēkiem, kuri pārsnieguši sešdesmit gadu vecumu, to neprasa. Šo tradīciju man ģimenē ieaudzināja jau no bērnības Latgalē. Pēckara pirmajos gados tas bija parasts, ka cilvēki galvenokārt iztika ar kartupeļiem, kāpostiem, gurķiem. Mājās cūku kāva uz Ziemassvētkiem, bet teļu – uz Lieldienām. Kā pārtikas tehnoloģe varu teikt, ka cilvēkam uz laiku ievērota atturība no gaļas ēdieniem nāktu tikai pa labu. Protams, gavēnis galvenokārt ir garīga lieta, noteikti jāiet uz dievkalpojumiem, kas notiek gan rītos, gan vakaros, un arī uz grēksūdzi.
