Izcilajā latviešu gleznotājā apvienojas zemnieka darba spējas un estēts.
Sagaidot kompozīcijas meistara un lauku žanra latviešu glezniecībā iedibinātāja Ģederta Eliasa 130. jubileju, Jelgavas novada pašvaldība Eiropas kultūras mantojuma dienā, 9. septembrī, mākslinieka dzimtas mājās “Zīlēni” Platones pagastā aicina uz pasākumu ““Zīlēni” toreiz un tagad”. 9. septembrī pulksten 12.30 paredzēts piemiņas brīdis pie Eliasa dzimtas kapavietas Strupdeguņu kapos, bet jubilejas svinības “Zīlēnos” sāksies pulksten 13.
Savukārt Jelgavas pašvaldība par godu mākslinieka jubilejai dibinājusi Ģederta Eliasa balvu par lauku tēmas atspoguļojumu Latvijas glezniecībā. 5. septembrī pulksten 15 Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā tiks atklāta balvas pretendentu izstāde un noskaidrots balvas ieguvējs. Kopā ar balvu tiks pasniegta arī Nellijas Skujenieces darināta medaļa. Savukārt izstādē muzejā skatāmi viņas veidoti medaļu plikņi pēc Ģ.Eliasa gleznām. Tāpat par godu mākslinieka jubilejai muzejā skatāma viņa dzīvesbiedres Halinas Kairūkštītes-Jacinienes zīmējumu izstāde.
Daudz strādājis
Ģ.Eliasa dzīves gaitas kopš 1982. gada rudens pamatīgi pētījusi muzeja direktores vietniece Marija Kaupere. “Man bija tā laime būt klāt, kad muzejs pārņēma Eliasa mantojumu. Kopš 1975. gada viņa darbi un īpašums atradās dažādos Latvijas muzejos – glezniecība un grafika Mākslas muzejā, mēbeles Rundālē. Zīmīgā datumā – 1983. gada 23. jūnijā – tika izdota Kultūras ministrijas pavēle, ka turpmāk Eliasa mantojums glabāsies Jelgavā,” viņa atminas.
“Kad sāc Eliasu iepazīt, sākumā no tā lieluma un dižuma esi pārsteigts un varbūt pat samulsis. Skatoties daudzos zīmējumus, var redzēt, ka viņš ir sūri un grūti strādājis. Var apbrīnot – viņš jau bija Mākslas akadēmijas profesors, bet joprojām turpināja daudz skicēt. Acīmredzot Eliass bijis kārtīgs darbarūķis. Varētu teikt, ka pēc savas attieksmes pret dzīvi viņš bija zemnieks, taču, no otras puses, ārkārtīgi smalks estēts. Viņam patika austrumu porcelāns, labas grāmatas, franču māksla un literatūra bija pāri visam. Tajā pašā laikā Eliass strādāja ar zemniecisku tvērienu, neatlaidīgi. Nedomāju, ka viņam kādreiz tēvs, turīgs zemnieks, tā ir teicis, bet drīzāk ar savu piemēru rādījis – ja tu kaut ko iesāc, tad izdari līdz galam kārtīgi un pamatīgi. Tie daudzie zīmējumi un skices droši vien tādēļ arī ir, lai būtu labs rezultāts. Viņš ir ļoti rūpīgi strādājis pie detaļām. Kad redzi, ko Eliass ir lasījis, skati viņa piezīmes, lasi vēstules un saproti, kas viņam šķitis svarīgi, tad viņš atklājas citāds,” stāsta M.Kaupere.
Raksturu veido laikmets
Ģ.Eliass daudz ko dzīvē noklusējis. “Tā ir svarīga šķautne – ļoti daudz ko paturēt pie sevis. Bet tas nenozīmē, ka viņš to būtu aizmirsis vai nepārdzīvotu. Tas bieži parādās privātajā sarakstē. Parādās arī lietas, kas nav simpātiskas. Eliass bija liela personība, kas ļoti daudz strādāja. Reizēm viņš bija nevērīgs attiecībās ar cilvēkiem, ar sievietēm. Viņš ļoti mīlēja savas sievietes, lielāko daļu gleznoja. Viņas Eliasu ir iedvesmojušas radošam darbam, ir tapuši brīnišķīgi portreti un akti,” stāsta M.Kaupere. Pirmā saskarsme ar glezniecību Ģ.Eliasam bija, kad klejojošs krāsotājs zīmējis vectēva portretu.
Mākslinieka daudzšķautņaino, sarežģīto un paskarbo personību M.Kaupere skaidro ar laikmetu un garajā mūžā (1887–1975) pieredzēto. “1905. gads, 1. un 2. pasaules karš un represijas – protams, tas viss ir briesmīgi un arī cilvēku padara cietu. Taču domāju, ka glezniecībā viņš nekad nav bijis ciets – viņa darbos ir emocijas.” Ģ.Eliass bija 1905. gada revolūcijas dalībnieks, nokļuva cietumā, tika sists, taču nekad par to nerunāja. No cietuma viņu atbrīvoja pret drošības naudu. Lai pēc tiesas tur nebūtu jāatgriežas, viņš ar svešu vārdu devās uz Briseli. Briselē iestājās Mākslas akadēmijā, taču savus darbus neparakstīja – ar savu vārdu nedrīkstēja, bet parakstīt ar svešu būtu kā atdot savu bērnu citam, teic M.Kaupere. Ģ.Eliass arī nekad netika izņēmis no akadēmijas savu diplomu, jo tajā bija svešs vārds. “Domāju, tas viņam arī visu mūžu sāpēja,” spriež M.Kaupere. Briseles Karaliskās mākslas akadēmijas arhīvā joprojām atrodams students ar vārdu Luī Lilo. Lai arī Ģ.Eliass nav bijis kārs uz atzinību un apbalvojumiem, taču pēc vēstulēm var spriest – ļoti pārdzīvojis, ka tikai 80 gadu vecumā viņam piešķirts LPSR Tautas mākslinieka tituls.
Vecāki gādā par izglītību
Svarīga Ģ.Eliasa dzīvē bijusi ģimene. Eliasu ģimenes attiecības bijušas ļoti sirsnīgas. Vecāki bija turīgi un inteliģenti zemnieki (tēvs saimniekoja inovatīvām metodēm; mamma nāk no bagātām mājām, beigusi Jelgavā vācu meiteņu skolu, bijusi bagātu valodu), tāpēc visi četri bērni – brāļi Ģederts, Kristaps, Juris un māsa Maija – vienmēr tika virzīti uz izglītību. Ģ.Eliass mācījies Jelgavas reālskolā, zīmēšanas skolotāja Vīsnera pamudināts, sāka nopietni nodarboties ar gleznošanu. Jelgavā mācījies pie Jāņa Valtera, tēvs vēlāk aizveda uz Rīgu pie Vilhelma Purvīša. Ģimenes Zīlēnu mājās savulaik viesojies viss 20.–30. gadu inteliģences zieds – gleznotāji, deputāti, aktieri, rakstnieki, vēstnieki. Tieši Zīlēnos Eliasu bērni veidojās kā strādīgi cilvēki ar izpratni par estētisko. “Vienmēr tika domāts par to, lai būtu glīti, tīri,” stāsta M.Kaupere.
Ģ.Eliass vienmēr bijis sirsnīgs pret vecākiem. 1949. gada 25. martā uz Sibīriju tika izsūtīta viņa mamma. Vēlāk viņa dienasgrāmatā raksta, ka divreiz mūžā bijusi ārzemēs – pirmo reizi Ģederts aizvedis uz Franciju, otrreiz – Staļins uz Omskas apgabalu. Toreiz Ģ.Eliass pārkāpis saviem principiem un nesis kukuli, taču maz ticams, ka tas būtu ko līdzējis. Tad sekoja vēstule LPSR Ministru padomes priekšsēdētājam Vilim Lācim ar lūgumu, vai varētu palīdzēt mammu atvest atpakaļ. Abi nav bijuši pazīstami, taču Lācis licis to nokārtot. Tā paša gada rudenī Ģederts mammu pārvedis mājās.
Lai gan ieturētās ārienes dēļ par Ģ.Eliasu apkārtējiem saglabājies maz stāstu, zināms, ka viņš kā akadēmijas katedras vadītājs saviem studentiem gādājis stipendijas. Ja pirmajā gadā students to saņēmis, Ģ.Eliass rūpējies, lai students tiktu atbalstīts arī nākamajos un varētu studijas pabeigt. Tāpat, ja redzējis, ka studentiem pie krāsām grūti tikt, viņš tās viņiem atdevis, it kā pašam nevajadzētu. Studentu darbos viņš iejaucies maz, vien norādījis uz nepilnībām. Ja vēl pēc otrā aizrādījuma students to nav ņēmis vērā, trešajā reizē uz audekla gan varēja parādīties sarkanas krāsas krusts.
Ģederts Eliass
• Viens no izcilākajiem latviešu gleznotājiem. Viņa dzīve ritēja laikā, kad lieli vēsturiski notikumi vairākkārt mainīja Latvijas tautas likteni tāpat kā citu Eiropas tautu likteņus un nenoliedzami ietekmēja 20. gadsimta mākslas attīstību.
• 1903.–1904. gadā apgūst glezniecības pamatus pie latviešu mākslas klasiķiem J.Valtera un V.Purvīša.
• No 1909. līdz 1913. gadam studē Briseles Karaliskajā mākslas akadēmijā pie izcilajiem beļģu meistariem profesoriem H.Rišīra un J.Delvila. Beidzis studijas Briselē, dodas papildināt zināšanas uz Parīzi, kur 1903. gadā vairākus mēnešus mācījās Žiljēna akadēmijā pie Ž.P.Lorānsa.
• Ģ.Eliasa glezniecības pamatā ir klasiskās mākslas principi, tā veiksmīgi iekļaujas Latvijas kultūras kontekstā. Lai gan ir viens no pazīstamākajiem reālisma meistariem latviešu glezniecībā un viņa lauku žanra gleznas ir latviešu glezniecības zelta fonds, tomēr viņš ir arī viens no spožākajiem fovisma un neoklasicisma pārstāvjiem latviešu tēlotājā mākslā.
• Liela daļa dzīves – 30 gadu – ir saistīti ar Latvijas Mākslas akadēmiju, kur viņš vadīja Akta gleznošanas klasi un Figurālās glezniecības meistardarbnīcu. Paralēli šim darbam mākslinieks veica zinātnisko darbu – no 1927. līdz 1940. gadam strādāja pie Latviešu konversācijas vārdnīcas par Vispārējās mākslas nodaļas vadītāju.
• Atstājis bagātu radošo mantojumu – vairāk nekā 1 000 eļļas gleznu, ap 600 akvareļu, ap 200 pasteļu, ka arī pāris tūkstošus zīmējumu. Lielākā daļa viņa darbu atrodas Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja krājumā. Divās ekspozīcijas zālēs apskatāmas 67 dažādos daiļrades periodos tapušas gleznas, akvareļi, pasteļi, zīmējumi, fotogrāfijas un dokumenti no mākslinieka arhīva, daļa viņa bibliotēkas, mēbeles un bagātā austrumu mākslas kolekcija.
• Ģ.Eliasa darbi atrodas ne tikai Latvijas muzejos, bet arī vairākos Eiropas muzejos, piemēram, Modernās mākslas muzejā Parīzē, Maskavā, Helsinkos, Oslo, Malmē. Vienīgais latviešu mākslinieks, kura darbu savulaik iegādājās Luvras muzejs.
Avots: Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
