Alvis un Gunārs Brāzmas, pieveikuši distanci no Liepājas līdz Užavai, rēķina, ka nākamgad pabeigs velobraucienu gar visu Latvijas jūras piekrasti.
Te nu, pirms pavīpsnāt par šķietami avīžrakstam necienīgo faktu – sak, kas nu tur sevišķs, divi vīri brieduma gados brauc ar divriteņiem pa jūras malu, turklāt necenšoties sasniegt nekādus ātruma, izturības vai pārvarētā attāluma rekordus –, der atgādināt, ka Gunārs Brāzma ir LLU Sociālo un humanitāro zinātņu institūta Filozofijas katedras asociētais profesors, filozofijas zinātņu doktors. Attiecīgajā vidē ievērību izpelnījusies viņa pirms dažiem gadiem iznākusī grāmata «Bioētika. Cilvēka dzīvības radīšana un pārtraukšana».
Par vecāko brāli Alvi Brāzmu jau šad tad esam rakstījuši, tiesa, nepiedodami maz, ņemot vērā, ka viņš ir Eiropas Bioinformātikas institūta Gēnu ekspresijas nodaļas vadītājs (pirms tam to dēvēja par Funkcionālās genomikas daļu) un institūta mītnes vietā Kembridžā uzturas daudz biežāk nekā Latvijas pludmalē. Ņemot vērā matemātiķa ieguldījumu starptautiskajā zinātnē un atbalstu Latvijas zinātnei, 2013. gada oktobrī A.Brāzmam tika pasniegta Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielā medaļa.
«Atzīšana savās mājās man ir ļoti svarīga,» toreiz sarunā neslēpa Alvis, kurš, lai arī kopš 1997. gada galvenokārt uzturas Anglijā, nav rets viesis ne Latvijā, ne dzimtajā pilsētā, kur Jelgavas 2. vidusskolā pabeigtas pirmās astoņas klases.
Revolucionāri sasniegumi ģenētikā, kas patiešām ievērojami palielinātu cilvēka dzīves ilgumu un kvalitāti, joprojām šķiet zinātniskās fantāzijas tālā nākotnē zīmēta aina, taču latviešu zinātnieks A.Brāzma uz to raugās jau kā uz pārredzamā perspektīvā sasniedzamu realitāti.
Divi vīri uz divriteņiem
Realitāte ir arī nupat ar divriteņiem veiktais gabaliņš gar Baltijas jūras krastu, ko abi brāļi praktizē jau vairākas vasaras, kad Alvis izbrīvē laiku dažas nedēļas paciemoties dzimtenē.
– Jūsu mērķis ir nobraukt gar visu Latvijas jūras piekrasti?
Alvis: Jā, visur, kur vien tas iespējams, un palicis pavisam nedaudz – šogad paredzēto 150 kilometru maršrutu Liepāja–Ventspils lielā pretvēja dēļ gar jūru izdevās veikt tikai līdz Užavai, «Pilsētu ar nākotni» gan sasniedzām, bet jau pa šoseju. Vēl mani interesē gabaliņš no Liepājas uz dienvidiem, bet vispirms jāizpēta, vai tur vispār iespējams gar liedagu braukt, Lietuvas pierobeža izskatās pārāk purvaina.
Velobraukšanas tradīcija mums ar brāli dzīva no padomju laikiem, gadījies braukt arī vienam, bet šajos piejūras braucienos man vienmēr pievienojies arī Gunārs. Ideja par veloceļojumu gar jūru radās jau pirms gadiem desmit, bet dažādi blakusapstākļi liedza to īstenot. Tad pirms diviem gadiem ķērāmies pie lietas, un jau pirmajā vasarā veicām lielāko daļu – no Ventspils līdz Lielupes ietekai. Toties pagājušajā gadā sanāca pavisam neliels gabaliņš – no Daugavas mola līdz Saulkrastiem.
– Kāds ir tavs skats no malas, vai ar velosipēdiem braukā vairāk cilvēku nekā tavos jaunības laikos, kas aizritēja Padomju Latvijā? Varbūt gluži otrādi – tagad vairāk atļaujas iegādāties automašīnas?
Alvis: Redzams, ka uzlabojusies infrastruktūra, kļuvis daudz vairāk velosipēdu celiņu un arī riteņbraucēju. Bet tajos laikos mēs necik tālu nenobrauktu, drīz vien atrastos padomju robežsargu apkampienos. Vienkāršajiem padomju pilsoņiem pieejama bija tikai Rīgas jūras līča piekraste, pašas Baltijas jūras jeb tā saucamās «lieljūras» krasts bija aizliegtā zona – stingrā PSRS Valsts drošības komitejas uzraudzībā.
Varbūt tas arī ir viens no galvenajiem dzinuļiem, kas mudina mūs doties šajos braucienos, jo nekādus rekordus uzstādīt nemēģinām, un mūsu gados un ar «intelektuālā darbā rūdītajiem» organismiem tas arī nebūtu iespējams.
Ievads evolūcijas teorijā
– Kā tad kļuvi par «intelektuālā darbā rūdītu» zinātnieku?
Ja gribēji izrauties no ne pārāk vilinošās padomju realitātes, nesaistot savu likteni ar kompartiju vai «čeku», viena no iespējām bija nodarboties ar aktīvo tūrismu, piemēram, kāpt kalnos vai kaut vai braukt ar divriteni, otra – kļūt par zinātnieku.
Lai gan Jelgavas 2. vidusskolā mums bija lieliski matemātikas skolotāji – Valija un Jānis Jeskes («Ziņu» korespondents piekrītoši un neliekuļoti māj ar galvu – red.), pēc astotās klases tomēr devos uz toreizējo Rīgas 1. vidusskolu (tagadējo 1. Valsts ģimnāziju), tālāk loģisks turpinājums – Latvijas Valsts universitātes «fizmati» un darbs LVU Skaitļošanas centrā.
Doktora (padomju laikos – fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta) grādu aizstāvēju Maskavas Lomonosova Valsts universitātē, disertācijas temats – «Programmu induktīvā sintēze». Tautas valodā runājot – kā cilvēks saprot algoritmus no piemēriem.
Maskavā tāpēc, ka Latvijā manā nozarē – matemātiskajā kibernētikā – zinātnisko grādu nevarēja aizstāvēt. Disertācijas vadītājs bija mūsējais – profesors Jānis Bārzdiņš, pie kura studēju aspirantūrā Rīgā. Domāju, Maskavas universitāte ir iestāde, kas visilgāk palika tīrākā un godīgākā un pat PSRS sabrukuma laikos centās turēties pretī politiskām intrigām.
Atgriezos Rīgā, tad radās izdevība nedaudz pastrādāt ASV un Somijā, bet kopš 1997. gada galvenokārt uzturos Anglijā, Eiropas Bioinformātikas institūtā.
– Pastāsti nespeciālistiem, ar ko īsti nodarbojies.
Alvis: Cilvēka genoma projekts, kas droši vien ir nozīmīgākais bioloģijā vismaz 50 gadu, ja ne visa gadsimta mērogā, ražo lielu daudzumu datu. Cilvēka genomu četru burtu (ACTG – atbilstoši DNS nukleotipiem) alfabētā var pierakstīt kā garumgaru vārdu, kas sastāv no trīs miljardiem burtu. Bioinformātika sākas ar brīdi, kad šo virkni var ierakstīt datorā. Zinātnieku žargonā runājot, es un mani kolēģi nodarbojas ar «sauso» bioloģiju (darbs ar burtu virkni datorā) atšķirībā no «slapjās» bioloģijas, kas nozīmē darbu ar šūnu (mēģenes, pipetes u.tml.).
– Es sapratu, ka skaidrāk par šo lietu vairs nevar izstāstīt. Un kā par zinātnieku kļuva Gunārs Brāzma, kurš tomēr neizvēlējās matemātiķa ceļu?
Gunārs: Vai filozofija ir vai nav zinātne, par to tiek diskutēts vēl joprojām, turklāt visvairāk laikam pašu filozofu vidē.
Arī man, varbūt citā veidā nekā brālim, ir visciešākā saskare ar bioloģiju, jo vispirms mācījos Bioloģijas fakultātē. Studējot sāku interesēties par tām filozofijas problēmām, kas saistītas ar dzīvības zinātni, evolūcijas teoriju. Vēl vienu gadu pamācoties, pārkvalificējos un kļuvu par filozofijas maģistru.
– Tad jau abi esat cieši saistīti ar bioloģiju?
Gunārs: Reizēm ir, par ko aprunāties.
Alvis: Par evolūcijas jautājumiem mēs diskutējam bieži.
(Varbūt arī šeit meklējama gēnu ietekme – ne viens vien students jau padomju laikos vismaz vizuāli bija pazīstams ar palielu grāmatu «Augstākā matemātika», kuras autors – Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes pirmais pēckara dekāns Nikolajs Brāzma (1913–1966). Grāmatu, kas pārizdota un papildināta ne reizi vien, par savu atbalstu un, ko tur slēpt, arī biedu uzskatīja daudzi. Tomēr Nikolajs Brāzma, Alvja un Gunāra tēvs, nebija tikai sauss teorētiķis, bet tiek uzskatīts arī par pirmo lietišķās matemātikas pārstāvi Latvijā – red.)
Nākotne – interdisciplinārajās zinātnēs
– Mēs meklējam saskares punktus starp sarežģītiem matemātisko formulu izvedumiem un humanitāri aprakstošām teorijām. Šīs jomas tuvinās vai attālinās viena no otras?
Alvis: Domāju, ka zinātnes nākotne ir tieši tā saucamajās interdisciplinārajās zinātnēs. Eksperimentālo pusi īstenot gandrīz visās jomās kļūst arvien grūtāk. Es to nekādi negribu noniecināt, bet, runājot par biomedicīniskiem pētījumiem, augot eksperimenta grūtības pakāpei, arvien lielāku un lielāku īpatsvaru iegūst analīze, un tādā veidā nonākam līdz datu apstrādei, kuras loma būtiski palielinās. Notiek zinātnes informatizācija.
Gunārs: Es savukārt filozofijai pievērsos, kad mainījās varas un iekārtas. Ne jau tas bija iemesls, bet iespēja, citādi man būtu jāizšķiras starp marksistisko vai nemarksistisko filozofiju. Radās vēlme dziļāk izprast kopsakarības, kāpēc notiek tieši tā un ne citādi. Man pat patīk, ka neko nevar absolūti droši pierādīt vai pilnīgi argumentēti apgalvot.
Toties ir iespējama argumentēta diskusija, filozofija nav tikai tāda tukša pļāpāšana.
Alvis: Darbā vai kur citur, kaut vai pētot ievērojamu cilvēku CV, arvien biežāk var redzēt, ka cilvēka ceļš zinātnē un profesijā vispār reti kad vairs ir ieturēts tik taisnā virzienā, kā bija pierasts agrāk. Nākotne ir starpdisciplinārajā zinātnē. Rietumu universitāšu sistēmā tas vairs sen nav nekāds retums.
– Tā mēs nenonāksim pie secinājuma, kas ir primārs, – prāts vai matērija.
Alvis: Uz šo jautājumu esot ļoti viegla atbilde.
Gunārs: Tu domā Džordžu Bērkliju, kurš uzskatīja, ka runāt par matērijas eksistenci ir bezjēdzīgi. Jo ko nozīmē, piemēram, šis galds – tikai to, ka mēs to varam redzēt (kā nu kurš) un aptaustīt (kā nu kurš). Faktiski tās ir tikai idejas cilvēka prātā.
Savukārt viens no Bērklija kritiķiem – rakstnieks Bens Džonsons – to atspēkoja ļoti vienkārši: «Ja es iesperu ar kāju pa akmeni, man uzreiz ir skaidrs, vai matērija eksistē vai ir tikai iedomu auglis.» ◆
