Populārā tautasdziesmā teikts: «Laba mana māmulīte,/Labi mani mācījusi:/Ne sunīša kājām spert,/Ne guntiņas pagalītes», taču sensenā patiesība jau sākusi izbalēt un reti kurš aizdomājas, vai to vispār vajadzētu ievērot.
Populārā tautasdziesmā teikts: “Laba mana māmulīte,/Labi mani mācījusi:/Ne sunīša kājām spert,/Ne guntiņas pagalītes”, taču sensenā patiesība jau sākusi izbalēt un reti kurš aizdomājas, vai to vispār vajadzētu ievērot. Varētu domāt, ka visi kļuvuši ļauni un viņus neinteresē apkārt notiekošais, bet, palūkojoties vērīgāk un analizējot ne tikai sekas, bet arī cēloņus, atklājas pavisam cita aina.
Pirms kāda laika nelielā ciemā Ludzas rajonā sirmgalve savas mājas pagalmā atrada zvērīgi nogalinātu mīluli – kaķeni Kisu. Nav aprakstāmi vecās sieviņas pārdzīvojumi, redzot mīļajam dzīvniekam noplēsto ādu un izdurtās acis. Kaut ko tādu var izdarīt tikai necilvēks, psihiski slims radījums, tā domāja Kisas saimniece, taču patiesība izrādījās krietni sadzīviskāka. Kaimiņos dzīvojošais 10 (!) gadu vecais zēns, saskatījies šaubīgas izcelsmes šausmu filmas, veicis prātam neaptveramo vardarbības aktu, bet novilkto ādu aptinis savam spēļu tīģerim, cerot, ka tas atdzīvosies. Nogalinātā dzīvnieka saimniece jau vēlējusies doties uz policiju, kad pie viņas, asarām pār vaigiem birstot, atnākusi zēna māte. Kopš četru gadu vecuma sieviete dēlu audzināja viena. Gadījuma darbi ļāva nemirt badā, līdz pirms dažiem gadiem viņai izdevies atrast normāli atalgotu darbu 30 kilometru attālā pilsētā. Bijis jāizšķiras – turpināt dzīvot no rokas mutē vai tomēr kaut nedaudz izrauties no trūkuma, parūpējoties arī par dēla nākotni. Protams, puisēns palika bez uzraudzības, jo sievietes vecāki jau sen aizgājuši aizsaulē, bet tik daudz, lai varētu atļauties aukli, naudas nav bijis (laukos reti bērniem tiek algotas aukles – tā ir turīgu pilsētnieku priekšrocība). Pārgurusi no darba un tālā ceļa, puisēna māte centās atlicināt laiku zēna audzināšanai, taču krietni vairāk viņš guva no ielas un draugiem.
Tāda situācija ģimenēs, it sevišķi nepilnās, nav reta parādība. Itin bieži jāizvēlas – audzināt bērnu vai pelnīt naudu, lai varētu iztikt, jo laikam tikai valstsvīri, spriežot pēc viņu uzvedības, spēj iztikt ar valsts noteikto “māmiņu algu” – 30 latiem. Un jau tā rūpju apkrautajām ģimenēm vēl “piespēlē” jaunu likumu – atbildību par bērna atstāšanu bez uzraudzības līdz septiņu gadu vecumam. Protams, nav noliedzams, ka tas bija vajadzīgs, bet vai nevar rast normālāku risinājumu.
Gumijas stiepšana, citādi to nevar nosaukt, “māmiņu algu” palielināšanai tautas priekšstāvjiem, liekas, iepatikusies. Palielināts piedzimšanas pabalsts, un visas māmiņas no 1. oktobra saņems 298 latu. Bet tas nepatīk ārstiem, jo tagad grūtniecēm vairs nebūs stimula stāties uzskaitē agrāk, taču, kā pabarot un apģērbt bērnu pēc tā piedzimšanas, vēl aizvien paliek neatbildēts jautājums. Un kāds tur brīnums, ka daudzas ģimenes par bērniem nemaz nedomā, bet tās, kurās tie ir, mēģina “savilkt galus”, aizvien mazāk laika veltot viņu audzināšanai. Izveidojies savdabīgs apburtais loks: ja gribi uzturēt ģimeni – strādā, bet laika bērnam paliks mazāk, savukārt, mātei paliekot mājās, bērns gan varēs baudīt viņas uzmanību, bet ģimenei nāksies atteikties no daudz kā (pat bērna skološanas), kas arī ne pie kā laba nenovedīs. Un vēl – mātei tiek sliktāk atalgotie darbi, jo darba devējs negrib, lai darbiniece paliktu mājās bērna slimības dēļ. Vai ik uz soļa ne tikai sievietei, bet arī vīrietim nākas izšķirties – karjera vai ģimene. Un to, kā var ievirzīties darbā mūždien aizņemtu cilvēku bērnu dzīve, pēdējo gadu laikā pierādījis ne viens vien gadījums – daži nonākuši uz apsūdzēto sola par kāda smaga nozieguma izdarīšanu, citi pakļāvušies narkotikām, bet vēl citi devušies nezināmā virzienā laimes meklējumos.
