Vēsturisko romānu un kostīmfilmu cienītāji zina, ka senos laikos reti kurš karaļnams izticis bez pikantām detaļām galveno varoņu intīmajā dzīvē. Ārlaulības sakari un pulciņš no galminiekiem acīm noslēptu bērnu bez zilo asiņu statusa kārtīgam monarham bijusi teju goda lieta. Ir valstis, kur augstāko varas aprindu privātās dzīves kaislības ir karsts ikdienas temats joprojām. Piemēram, Francija, kur pirmā pāra attiecību peripetijas tautai šķiet ne mazāk svarīgas par lieliem politiskiem jautājumiem. Vai Itālija, kur ik pa brīdim atklājas jauni fakti par septiņdesmitpiecgadīgā premjera mīlas dēkām ar mazgadīgām skaistulēm. Latvijā, kas vēl pirms dažiem gadiem Aināra Šlesera un mācītājpartijas vadībā tika vesta tiešā «ģimenes vērtību» virzienā, dienvidniekiem raksturīgie paradumi ģimenes lietas šķetināt uz skatuves ir jauna un droši vien ne pārāk ērta pieredze. Taču tieši tas tagad notiek. Par Valsts prezidentu aši un bez liekiem jautājumiem ievēlēts cilvēks, kurš līdz šim nav spējis (pareizāk sakot, gribējis) skaidri atbildēt, cik viņam ir bērnu. Ievēlēts ar tiešu šīs pašas mācītājpartijas atbalstu.Privātā dzīve, ja vien netiek pārkāpts likums, ir neaizskarama. Katram ir tiesības precēties, šķirties un radīt bērnus pēc savas izvēles. Rūpēties vai nerūpēties, atzīt vai neatzīt. Taču prezidenta statuss prasa citu atbildības līmeni, un sabiedrībai ir tiesības dzirdēt no viņa skaidras un godīgas atbildes. Arī par tik jūtīgu tēmu kā ģimene un bērni. Bet mācītājpartija jau kuru reizi demonstrē dubultmorāli. To, ka ģimenes svētums tai uz lūpām vien tad, kad jāceļ popularitātes reitingi, karojot pret geju gājienu Rīgas centrā un cenšoties skolās iedabūt obligātu ticības mācību.
