Tas nu Andrim Bērziņam ir izdevies – noturēties pašam un visu valdības kuģi virs ūdens noturēt ilgāk par jebkuru citu premjeru visā Latvijas vēsturē.
Tas nu Andrim Bērziņam ir izdevies – noturēties pašam un visu valdības kuģi virs ūdens noturēt ilgāk par jebkuru citu premjeru visā Latvijas vēsturē: pašreizējā valdība strādā nu jau trīs dienas ilgāk par Hugo Celmiņa vadīto pagājušā gadsimta divdesmito, trīsdesmito gadu mijā. Ja, protams, nemin Ivara Godmaņa figūru. Bet viņš «neskaitās», jo premjera amatā viņu iecēla toreizējā Augstākā Padome.
Tad nu divarpus gadi ir tas nepieredzēti ilgais laiks. Lai gan relatīva, tomēr valstī valdīja zināma stabilitāte. Uzsvērdams, ka tas netiek darīts politiskas reklāmas nolūkā gaidāmo Saeimas vēlēšanu sakarā, premjers Andris Bērziņš lika galdā visus savas valdības labos un arī nepadarītos darbus. Protams, to labo kaudze izskatās nesalīdzināmi lielāka. Par vienīgo neveiksmi Ministru prezidents uzskata savas valdības nespēju sakārtot valstī veselības aprūpi. Situācija šajā jomā ir vēl ļaunāka nekā pirms lielo reformu uzsākšanas. Neapmierināti ir visi – gan pacienti, gan ārsti un arī paši reformatori –, kaut gan pagājušo sešu gadu laikā budžets veselības aprūpei palielināts dubultīgi.
Protams, par savas komandas svarīgāko panākumu premjers uzskata parlamenta 1995. gadā pieņemto prioritāšu konsekventu īstenošanu, tas ir, valsts drošības un stabilitātes nodrošināšanu, gatavojoties iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Atzīdams, ka bijušas labas iepriekšējo valdību iestrādes, viņš tomēr ir gana lepns, ka tieši viņa vadībā Latvija šajā ziņā pašlaik esot visizdevīgākajā stāvoklī visā pastāvēšanas laikā. Būdama maza valstiņa, Latvija vienmēr bijusi spiesta pakļauties lielu valstu ietekmei. Beidzot pavisam tuvu ir brīdis, kad arī Latvijas pārstāvji varēs sēdēt pie kopīga galda un lemt kontinenta likteni. Mums paveroties tādi ekonomiskie plašumi, kādi līdz šim vēl nekad neesot piedzīvoti. Apmēram tā sacīja Andris Bērziņš.
Par pašreizējā Ministru kabineta veikumu laikam patiešām ir vērts bilst arī labus vārdus. Ja jau reiz ir mazi meli, lieli meli un statistika, tieši pēdējā aģitē vispārliecinošāk – ar diagrammām, stabiņiem un līknēm. Un tās Latvijā, lai ne pārāk vienmērīgi, taču ir kāpjošas. Kopprodukta pieaugums – viens no lielākajiem pat visā pasaulē, un tas esot jūtams katram pēc savas kabatas, saka premjers. Tvēru pie savējās, taču vientuļais piecītis nebija ne dubultojies, ne vērtīgāks kļuvis.
Tiesa, krāsainie stabiņi un ķieģelīši liecina, ka Latvijā pamazām, taču nosvērti atdzimst rūpniecība, turklāt pavisam jaunā, mūsdienīgā kvalitātē. Bet attiecībā uz lauksaimniecību tieši pašreizējā valdība esot pilnībā samaksājusi zemniekiem solītos 3% subsīdijās. Normalizējas eksporta attiecība pret importu. Par augošo labklājību valstī liecinot reģistrēto automašīnu skaita pieaugums. Turklāt arvien biežāk iedzīvotāji iegādājoties jaunas, nevis lietotas mašīnas. Starp citu, ja vērtē statistiski vidējo, Latvijā katrā mājsaimniecībā esot kāds braucamais – auto vai vismaz motocikls. Arī informācijas tehnoloģiju ienākšana ražošanā un sadzīvē liecinot par pozitīviem procesiem ekonomikā un sabiedrībā. Premjers zina sacīt, ka vairāk nekā 40 procentos uzņēmumu datori ir ikdienišķs darbarīks.
Lai gan, iespējams, Ministru kabinets ir tiesīgs saviem nopelniem pieskaitīt arī saulītes spīdēšanu un, teiksim, rudens iestāšanos, «taustāmāki» ir tādi rādītāji kā bezdarba līmeņa samazināšanās un jaunu darba vietu rašanās. Tiesa, paliek iespaids, ka nosauktajiem skaitļiem (par 104 128 darbavietām nu esot vairāk nekā 1999. gadā, kad Latvija mokoši locījās Krievijas ekonomiskās krīzes inspirētajos krampjos) arī pats premjers lāgā netic: minēdams šo rādītāju, Andris Bērziņš aizbildinājās, ka drīzāk jau daļa «jauno» darba vietu nemaz nav jaunas, bet tikai dienasgaismā izvilktas no «pelēkās zonas», tas ir, legalizētas.
Savukārt par 8000 palielinājies darba devēju daudzums, kas arī vērtējams pozitīvi, jo no šiem jaunizveidotajiem uzņēmumiem valstij tiek nodokļi.
Ļoti bālas un nepievilcīgas tika rādītas iedzīvotāju mēneša vidējās algas līknes. Kā tādas beigtas cērmes tās gandrīz nemainīgi gadu no gada mētājās pašā apakšā (tikko virs 100 latu atzīmes) tādu kategoriju iedzīvotājiem kā skolotāji, ārsti utt. Vienīgā, kas lidinājās gaisā, – finansu sfērā nodarbināto alga, kas teju, teju grasās pārsniegt 400 latu latiņu. Protama lieta, ka tādu kategoriju nodarbinātie kā, piemēram, valsts pilnvarnieki vai valsts struktūru vadītāji šai grafikā nav uzrādīti.
Taču citādi mums, tas ir, Latvijai, klājas labi. Re, ļoti esot iespējams, ka šis būšot izcils, nepiedzīvots gads, kad tiks izpildīts budžets, turklāt deficīta vietā pat esot reāli sagaidāmi papildu ieņēmumi. Vienīgā līkne, kas bēdīgi sliecas uz pussešiem, ir demogrāfiskā situācija valstī. To atzīst arī premjers: jā, ar šo vainu kabinets nav ticis galā…
Vēl jau pašreizējā valdība kādu laiku strādās, lai gan preses konference, ko Andris Bērziņš sasauca vakar, atgādināja tādu kā atskaitīšanos pirms atvadām. Paliek iespaids, ka šī valdība pratusi gan nepārstrādāties, gan neizpelnīties īpašas tautas dusmas un tai ir iemesls būt ar sevi visnotaļ apmierinātai. Pats galvenais: viss esot sagatavots tam, lai iestātos Eiropas Savienībā un NATO. Vēl jau gan novembrī paredzamas ļoti smagas sarunu cīņas par dažām finesēm un finansēm. Taču tas būšot nākamās, jaunās valdības ziņā. Bērziņa kungs izteica pieņēmumu, ka gan jau arī tajā būšot pietiekami gudri cilvēki, kas pratīs panākt Latvijai izdevīgus rezultātus.
