Svētes pagasta «Vilku» saimniecība savu nišu atradusi vecajās sugās un šķirnē.
Tur, kur šodien skatam paveras zemnieku saimniecības «Vilki» saimnieku Laumas un Alda Puriņu iekopts dendrārijs, vēl pirms astoņām vasarām pletās pļava un ganījās teliņi. Sākot kopdzīvi, Lauma un Aldis nolēmuši, ka blakus sakņudārzam un ganībām vairāk nekā astoņu hektāru plašajā teritorijā vajadzīgs arī kaut kas skaists. 2008. gadā iestādīts ginks, bet tagad «Vilku» saime var lepoties ar tūkstoti dažādu kokaugu un krūmaugu, kas apskatāmi turpat pie mājas.
Pašiem savs mamuts un zirneklis
Lai gan ar pirmo stādu audzēšanu Puriņu pāris sācis nodarboties pirms dažiem gadiem, lielākais atspēriens noticis šogad, realizējot Eiropas projektu. Lauma un Aldis teic lielu paldies Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centram un speciālistei Videgai Vītolai, kas pierunājusi, kā paši saka, uz avantūrām. Viņas iedrošināti, šogad pievērsušies tūrismam, pie sevis aicinot interesentu grupas, kam parādīt savu lolojumu. Vēl esot ceļa sākumā, darāmā saimniecībā netrūkst, taču kaut kad bijis jāsāk, teic Lauma. Augiem «Vilkos» patīk – koki un krūmi Zemgales mālā jūtas labi. Aldis stāsta, ka stādot ievēroti visi norādītie atstatumu parametri, taču stādījumi aug griezdamies, tā ka jāpiepūlas gan appļaujot, gan apravējot.
Dendrārijā apskatāma lazdu kolekcija – kokveida lazda, sarkanlapu lazda, dzeltenlapu lazda, arī tādas, kuru jaunie dzinumi izlocījušies loku lokos. Tāpat aci ziedēšanas laikā priecē parka rozes. Te ir arī Laumas «mamutiņš» – neparastas formas egle, kuras zari vienā pusē veido it kā snuķīti un ļoti patīk bērniem. Kolekcijā ir arī sarkanlapu augi – bērzs, skābardis, plūme. No Ķemeriem atvesti tur atrasta dižkoka apmērus sasnieguša riekstkoka augļi – tagad «Vilkos» aug tā bērns. Te var atrast arī blīgznu jeb pūpolvītolu, ko bērni iesaukuši par zirnekļa kociņu, egli dzeltenām skujām un melno priedi. No Kuldīgas puses Jaunbrēdiķu dendrārija atvestas divas saimnieka Jāņa Lepša dāvinātas korķa gobas. Ir arī savs eksotiskais stūrītis, kur iestādīti karaliskie riekstkoki. Kociņi saimniecībā apzināti tiek stādīti vēl pavisam mazi. «Pirmkārt, labāk ieaug, otrkārt, redzi, kā tie aug,» pamato Aldis.
Kaitē meža zvēri
Tuvākajā apkārtnē lielāku un mazāku kokaudzētavu netrūkst, bet savu nišu Puriņu pāris atradis vecajās sugās un šķirnēs, piedāvājot maijrozītes, tējrozes, vairākas spireju šķirnes un citas vērtības. «Šogad sākām piedalīties lielajos stādu tirgos. Ļoti interesanti pavērot cilvēku reakciju. Vieni novēršas – ai, ko te tādus brikšņus tirgo. Otra cilvēku kategorija ļoti jūsmo, atrodot senus augus, kas atsauc atmiņā bērnības smaržas un krāsas un atgādina par lauku sētu. Tādus tad arī mēģinām audzēt, pagaidām nepotējot sevišķi dekoratīvas formas, kas prasa apkurināmu siltumnīcu,» stāsta Lauma. Projektā tapušas arī divas neapkurināmas siltumnīcas. Saimniece izskaitījusi – kopš aprīļa, kad uzsākta tirdzniecība, tautās palaisti 1466 stādiņi, tai skaitā šogad sākts tirgot arī zemeņu stādus. «Vilkos» top arī pašiem savs ceriņu dārzs, kurā no iestādītajiem teju 20 kociņiem šopavasar ziedēja 14. Aldis smej, ka viņa sapnis būtu vismaz par vienu koku pārspēt Dobeles ceriņu dārzu.
Uz ziemu stādījumi netiek segti – to fiziski izdarīt nav iespējams, stāsta Aldis. «Vilkos» sevišķi eksotiski koki un krūmi, par kuru pārziemošanu būtu jāsatraucas, netiek stādīti. Vairāki stādi atvesti no Kalsnavas, kur tie jau norūdījušies. Ja kāds cieš laikapstākļu dēļ, tas tiek nomainīts ar citu. Jaunos kociņus ļoti iemīļojuši meža zvēri – stirnas, zaķi –, nodarot lielu postu. Tāpēc drīzumā teritorija tiks iežogota – ar projekta atbalstu žogs jau sarūpēts. Skādi nodara arī irši, kuri nograuž koku mizu, un tas ir tikai laika jautājums, līdz zars nokaltīs un nolūzīs.
Ciena vecvectēva ābeles
Dārzs tapis kā Laumas un Alda aizraušanās – ikdienā Lauma ir filoloģe un strādā skolā par latviešu valodas skolotāju, bet Aldis vada saimniecību. Priekšstatu par nozari gan devušas neklātienes studijas Bulduros. Lauma teic, ka lielākais audzēšanas tehnologs ir viņas mamma, pēc izglītības agronome. Interese par augkopību Laumai nākusi no mammas un viņas brāļa, kas padomju gados strādājuši kokaudzētavās. Tajā laikā arī mājās šo to sākuši audzēt. Mammas brālis aizrāvās ar skujeņiem, un Lauma atceras, kā bērnībā viņam palīdzējusi. «Tas viss šķita aizraujoši. Bet tad sāku strādāt skolā, nedomāju, ka varētu šajā nozarē kaut ko plašāku uzsākt. Re, kā bērnībā radītā interese atdzimusi,» priecājas Lauma.
«Vilki» ir Laumas vecvectēva mājas, kuras viņš nopircis 1933. gadā. Viņa aizrautība bija ābeles – aiz mājas plešas ābeļdārzs, kurā izaudzētie augļi tirgoti. Lauma un Aldis gan teic, ka daudzi koki savu mūžu jau nodzīvojuši un vietā jāliek citi. Te gan abi ir vienisprātis, ka tām jābūt lielām ābelēm, nevis mūsdienās tik populārajām pundurābelītēm. «Cienot Laumas vecvectēva aizrautību, šeit būs liela auguma ābeles, varbūt tikai dažas interesantākas mazās. Tās neiet pie sirds, man vajag tādas pamatīgas,» skaidro Aldis. «Liekas, ka ābelei jābūt lielai, kā bērnībā pierasts. Mazās ir ļoti interesantas, produktīvas, ar lieliem, viegli novācamiem āboliem, tomēr ābele ir kaut kas īpašāks,» tā Lauma. «Vilku» pagalmā aug arī vecvectēva stādīta kastaņa, kas no maza bumbulīša izpletusies savā varenībā, bet pavasarī mājas ieskauj vecvectēva jasmīnu kupenas. Savulaik pātagas resnuma bērzam nu jāsadzīvo ar ugunssarkanu ogu pīlādzi, ko, meitene būdama, stādījusi Lauma. Savukārt, vareno vainagu izpletis, mājas sargā dārza stūrī augošais pusotru gadsimtu senais ozols, kas pretendē uz dižkoka nosaukumu.
Aug jaunās saimnieces
Kamēr iebraucamā ceļa vienā pusē interesenti pēta augu daudzveidību, otrā pusē ganās Zāra un Žagata – zilās govis. Doma par to ieviešanu saimniecībā arī radusies Laumas mammai. Saimnieki domā, ka nākotnē varētu paturēt tikai tās, jo ir izturīgākas par pierastajām šķirnēm. Iegūtais piens, kam salīdzinājumā ar brūnaļu un melnraibo slaukumu ir augstāks olbaltumvielu un tauku saturs, netiek tirgots, no tā paši mājās gatavo biezpienu, sieru. Gotiņas iesaistītas arī ģenētisko resursu saglabāšanas programmā.
Savs stādu stūrītis atvēlēts arī astoņgadīgajai Zanei un trīsgadīgajai Ancei, kuras ir vecāku prieks un lepnums. Tētis lepojas ar vecākās meitas gaišo galvu un labajiem sasniegumiem mācībās. Zane ne vien atpazīst saimniecībā augošos kokus un krūmus, bet arī šopavasar saņēma Jelgavas novada pašvaldības pateicību par pirmo vietu apvienotajā Jelgavas un Ozolnieku novada otro klašu latviešu valodas olimpiādē. Par saņemto naudas balvu 50 eiro meitene iegādājās sev divriteni un ātri vien iemācījās ar to braukt. Ik dienu ar to viņa mēro ceļu līdz pastkastītei. Meitas uzslavas palīdz arī spēka izsīkumu brīžos. «Tikko esmu pabeidzis pļaut, nāku noguris, un meita pasaka – cik skaisti tev sanācis! Kāds vairs nogurums?» tā Aldis. Ģimenes darbu novērtējusi arī pašvaldība, Puriņus apbalvojot nominācijā «Ģimenes uzņēmums».
