Jelgavas psihoneiroloģiskajā slimnīcā taipus žogam ierakstīti tūkstošiem cilvēku likteņu.
Šodien Jelgavas psihoneiroloģiskajai slimnīcai «Ģintermuiža» aprit 125 gadi. Par spīti iekārtu maiņām un pārdzīvotajiem kariem, slimnīca arvien darbojas. Tiesa, pēdējos gados tajā notikušās krasas pārmaiņas, un stāsti par betona žoga ieskautām ēkām ar restotiem logiem un durvīm bez rokturiem ir pagātne. Mūsdienās «Ģintermuiža» ieguvusi modernu un vizuāli pievilcīgu tēlu. Iestāde ir viena no lielākajām darba devējām un nodokļu maksātājām pilsētā – slimnīcā nodarbināti 530 darbinieku. Filozofu ielas galā aiz Tabora kapiem atrodas Jelgavas psihoneiroloģiskā slimnīca «Ģintermuiža». Mācītājs Ludvigs Katerfelds 1887. gadā ar Kurzemes muižniecības atbalstu nodibināja Tabora iestādi epileptiķiem un psihiski slimiem cilvēkiem. Sākumā tā darbojās kā aprūpes nams, jo medicīnas personāla tajā nebija, bet vēlāk tika nolemts uzcelt papildu ēkas akūtu slimnieku ārstēšanai. 1901. gadā līdzās Tabora slimnīcai tika izveidota «Ģintermuižas» slimnīca. Vēlāk tās abas apvienotas un kļuva par Jelgavas psihoneiroloģiskās slimnīcas sākumu. Pie iestādes tika izveidota sava kapsēta, kurā apglabāja dziedinātavā mirušos pacientus un vēlāk arī pašu mācītāju Katerfeldu. Senos kapus vēl šodien aprūpē un kopj slimnīcas personāls, noturot tajos arī piemiņas pasākumus.Cauri laikiemAiz nama sienām ierakstīti tūkstošiem cilvēku likteņu. «Pirmskara laikā «Ģintermuižā» ārstējās teju 500 pacientu. Traģiskākais bija 1942. gads, kad mežā starp Dobeli un Tukumu tika nošauti 443 mūsu slimnīcas pacienti, jo vācieši uzskatīja, ka garā vājie jau nav cilvēki. Visi nogalinātie apglabāti Garo kalnu kapos, ko šogad Lielajā talkā Rotari klubs dosies sakopt,» stāsta pašreizējais Jelgavas psihoneiroloģiskās slimnīcas vadītājs Uldis Čāčus. Pēc cilvēku nošaušanas slimnīca brīdi nedarbojās, kara laikā tur tika izvietotas noliktavas, dažādas palīgtelpas. Pēckara gados tās darbs atkal atjaunots. «Ģintermuiža» vienmēr bijusi un aizvien ir neatņemama Jelgavas daļa. Tā mierina, cilvēkiem dod spēku atgūties no spriedzes, problēmām, slimības uzplaiksnījumiem. «Iegūluši» nevienam nevajadzīgiAstoņdesmito gadu beigās «Ģintermuižā» bija 1360 pacientu un vienīgā Bērnu psihiatrijas nodaļa Latvijā. Daudzo slimnieku dēļ tika nodalīta atsevišķa Jelgavas narkoloģiskā slimnīca, bet 2005. gadā tās abas atkal apvienotas. Slimnīcas vadītājs ar nožēlu atzīst, ka mūsdienās «Ģintermuižā» psihiatrijas pacientiem tiek nodrošinātas vairs 365 ārstniecības gultas, lai gan pacientu reāli būtu vairāk. Tādēļ trīs no slimnīcas ēkām stāv tukšas un neizmantotas.Ne vienmēr taisnībai atbilst uzskats, ka no psihiatriskās slimnīcas visi vēlas ātrāk izkļūt. «Tā mums ir liela sāpe. Valsts stacionāro ārstēšanos apmaksā tikai pirmos trīs mēnešus ar domu, ka tad pacients no slimnīcas tiek izrakstīts un dodas mājās vai tiek ievietots kādā no sociālās aprūpes namiem. Bet «Ģintermuižā» patlaban uzturas 130 slimnieku, kas te «iegūluši» ilgāk par trim mēnešiem,» stāsta U.Čāčus. Sociālās aprūpes nami pacientus ar dažām diagnozēm uzņemt atsakās, to nevēlas arī tuvinieki. No Jelgavas pilsētas vien šeit uzturas vairāk nekā 60 šādu slimnieku. «Esmu uzrunājis pilsētas vadību, ko ar viņiem iesākt, jo valsts mums par turpmāko aprūpi un ārstēšanu nemaksā,» skaidro galvenais ārsts. Šā iemesla dēļ slimnīcai veidojas parādi, un galvenais ārsts lēš, ka arī šo gadu, visticamāk, nāksies beigt ar vismaz 300 tūkstošu latu saistībām pret piegādātājiem.Ar automātiem neapsargāPēdējo dienu ažiotāža ap izbēgušo «Ģintermuižas» pacientu, kuram ārstēšanās psihiatriskajā slimnīcā noteikta ar tiesas spriedumu, daudzos raisīja diskusijas – vai no šāda tipa stacionāra tik viegli var aizmukt? U.Čāčus skaidro, ka Jelgavas psihoneiroloģiskā slimnīca ir vispārēja tipa ārstniecības iestāde, kur nevienu ar automātiem neapsargā un roku dzelžos netur. Klīnikas iemītniekiem gan nav ļauts brīvi pārvietoties ārpus slimnīcas teritorijas, un arī pastaigas notiek personāla pavadībā, tomēr atrodas kāds, kuram bēgšanas tieksmes ir daudz lielākas. «Ģintermuižā» uzturas 30 cilvēku, kuri savas veselības dēļ izdarījuši noziegumu, un ar ārstu komisijas atzinumu tiesa viņiem nolēmusi piespiedu ārstēšanu. Viņi izvietoti vienā nodaļā, kur ir lielāks personāla skaits, lai rūpīgāk pieskatītu viņus. Šo cilvēku veselības stāvoklis katru gadu rūpīgi tiek izvērtēts un atzinums sniegts tiesai, piebilst U.Čāčus. Bez vārda un atmiņasSlimnīcā joprojām tiek ievesti pacienti, kas nezina, kā viņus sauc, kur dzīvo un kas ir viņu tuvinieki. Pirms gada «Ģintermuižā» no dzīves aizgāja kāda sieviete, kura slimnīcā bija uzturējusies no 1947. gada. Pēckara gados viņa klīdusi pa Latviju un atmaldījusies līdz Jelgavai, nezinot, ne kā viņu sauc, ne kur dzīvojusi. Ar kādu citu slimnieci ilgu laiku nebija iespējams kontaktēties, viņa nerunāja, bet vēlāk, kad veselība uzlabojās, sieviete sāka runāt – lietuviski. Izrādījās, ka viņa ir kāda kaimiņvalsts aprūpes centra kliente, kas no turienes aizgājusi un atklīdusi līdz Latvijai. «Joprojām nereti gadās, ka cilvēki slimnīcā tiek ievesti bez dokumentiem un atmiņas. Sameklēt tuviniekus un pašvaldību, no kurienes cilvēks nācis, palīdz mūsu sociālais dienests un policija, skaidro slimnīcas vecākā māsa Iveta Danovska. Kauna nebūs2006. gadā slimnīcas «Ģintermuiža» vadība parakstīja četrpusēju sadarbības līgumu, lai īstenotu vērienīgu ēku rekonstrukcijas projektu, ko plānots pabeigt šā gada maijā. Valsts galvotais aizdevums tam bija 10,5 miljonu latu, apmēram miljons vērienīgajai rekonstrukcijai atvēlēts no ES fondiem. 2007. gadā sākti ilgi gaidītie remonti. Mūsdienu «Ģintermuiža» ieguvusi pavisam citu izskatu. Drīzumā stacionāram līdzās jaunu mājvietu radīs arī narkoloģiskā dienesta Minesotas programma, kuras dalībnieki ir vienīgie, kas pašlaik atrodas «ārpus žoga». Jau tagad visas nodaļas ir kapitāli izremontētas, moderni iekārtotas. Ieeja tajās ir ar speciālu čipu palīdzību. Strādājošo darba un slimnieku uzturēšanās apstākļi ir krietni uzlaboti, par ko visiem prieks. «Vismaz pensijā aizejot, gluži kauns par paveikto nebūs,» ar lepnumu atzīst iestādes vadītājs U.Čāčus.
