Pieminot 443 nacisma upurus – Jelgavas psihoneiroloģiskās slimnīcas pacientus, kas pirms 75 gadiem 1942. gada 8. janvāra naktī tika nogalināti Būriņu meža Garajos kalnos –, pie pieminekļiem šajā vietā pulcējās slimnīcas «Ģintermuiža» darbinieki, pacienti, bojāgājušo tuvinieki un vēl daži jelgavnieki.
Starp viņiem bija arī Čakstes ģimenes pārstāvis Viesturs Amats, ar kura gādību 2015. gadā pēc ārstes Intas Čakstes novēlējuma tika uzstādītas granīta plāksnes ar 433 nogalināto vārdiem (desmit cilvēku vārdi palikuši nezināmi). Piemiņas brīdi svētīja katoļu priesteris Jurijs Gorbačevskis. Pasaulē ir daudz ļaunuma un posta un trūkst pienācīgas cieņas pret cilvēka dzīvību, viņš sacīja, taču aicināja neļauties izmisumam un darboties, lai nepieļautu līdzīgas traģēdijas. Savukārt «Ģintermuižas» galvenais ārsts Uldis Čāčus pateicās slimnīcas darbiniekiem, kas aktīvi uztur šo piemiņas tradīciju – tā ilgst jau vairāk nekā piecdesmit gadu.
Dokumentiem vajadzētu būt arhīvā
Piemiņas brīdī piedalījās arī masu slepkavībā nogalinātās Bertas Bikšus mazmeita Antra Skuja ar divām meitām un sešiem mazbērniem. Viņas mazmeita Letīcija Zariņa mācās Spīdolas ģimnāzijā un gatavo pētniecisko darbu par savu vecvecvecmāmiņu Bertu Bikšus. Ģimenē zināms, ka viņa bijusi liela rokdarbniece, kas prata skaisti izšūt. Par to liecina arī A.Skujas līdzi atnestā ģimenes relikvija – dvielis ar iniciāļiem «BB».
Pensionētais ārsts Paulis Rēvelis, kas memoriālu apmeklēja tieši 8. janvārī, tur saticis kādu vīru, kura tuvinieks arī esot starp nogalinātajiem. Vīrs minējis, ka nav gan izdevies atrast dokumentus, kas to apstiprinātu. Slimnīcas «Ģintermuiža» muzeja vadītāja Anastasija Meijere stāsta, ka pagājušā gadsimta 80. gados ārste un slimnīcas muzeja veidotāja I.Čakste sastādījusi 443 nogalināto slimnieku sarakstu. Tas pamatots ar 1942. gada 8. janvāra ierakstu personu slimības vēsturē – «Nodots apgabala komisariāta rīcībā». Čakstes ģimenes pārstāvis V.Amats, kas arī piedalījās muzeja veidošanā, atceras, ka par šiem dokumentiem vēlāk runāts, ka tie nodoti arhīvā. Tomēr, kā stāsta A.Meijere, vairākas slimības vēstures ir palikušas slimnīcas muzejā.
Noziedzīgo pavēli izdeva pirmajā kara dienā
Garīgi slimie cilvēki nonāvēti visās nacistu okupētajās teritorijās un arī Vācijā. Masu noziegums izdarīts pēc nacistu līdera Ādolfa Hitlera 1939. gada 1. septembra slepenās pavēles, ar kuru viņš reihsleiteram Bouleram un savam personīgajam ārstam Brantam uzdeva paplašināt ārstu pilnvaras, lai cilvēcisku apsvērumu dēļ neārstējami slimajiem tiktu garantēta nonāvēšana aiz žēlsirdības.
P.Rēvelis izpētījis, ka 1942. gada sākumā Latvijas teritorijā visām psihiatriskajām slimnīcām tika dots rīkojums iesniegt Iekšlietu ģenerāldirekcijas Veselības departamentā sarakstus par slimniekiem. Sarakstus vajadzēja veidot aptuveni pēc šādas shēmas: vārds, uzvārds, dzimšanas gads, saslimšanas gads, ārstēšanas ilgums iestādē, diagnoze, prognoze, vai var strādāt vai ne. Pamatojoties uz šo informāciju, komisija un Zemgales apgabala komisāra referents veselības lietās pacientus, kuri atradās slimnīcā ilgāk par gadu, atzina par neārstējamiem, kas jānogalina.
1961. gadā Čikāgā agrākā Jelgavas apriņķa ārsta Dāvida Bīskapa izdotajā grāmatā «Dzīves vējos» minēts, ka «Ģintermuižas» slimnieku nogalināšana atstājusi ļoti nomācošu iespaidu uz Jelgavas un tās apkārtnes iedzīvotājiem. Sevišķi liels sašutums bijis pret ārstiem, kas slimnieku tuviniekiem devuši cerības uz izveseļošanos. Pēc šīs masu slepkavības vietvaldis Mēdems Jelgavas slimnīcas zālē sasaucis ārstu sapulci, kurā teicis: «Karš iegājis izšķirošā stadijā, un kareivjiem trūkst uztura vielu. Ja ir runa, kur tās ņemt, tad atbilde ir vienkārša – tās jāatņem tiem, kuri darbu nestrādā, bet patērē lielu daudzumu vērtīgo vielu, kuras tik nepieciešamas karotājiem. Sāpīga jautājuma izšķiršanai tikai viens ceļš – jālikvidē tie, kuri tautai un valstij šinī izšķirošā cīņas brīdī ir par lieku nastu. Piedaloties jūsu pārstāvjiem, komisija izlēma likvidēt «Ģintermuižas» iemītniekus, kas jau ir izdarīts. Ziņodams jums par šo lēmumu, lūdzu jūs apstiprināt šī lēmuma nepieciešamību.»
D.Bīskaps raksta, ka pēc savas runas Mēdems aizgājis un zālē iestājies nomācošs klusums. No grāmatas var saprast, ka nekādi masu slepkavību atbalstoši lēmumi sapulcē netika pieņemti. Kā viens no vecākajiem ārstiem D.Bīskaps jautājis sapulces vadītājam: «Vai ir nogalināts arī agrākais Bauskas pilsētas ārsts Straume, kas, nebūdams garīgi slims, uzturējās slimnīcā?» Viņam atbildēts apstiprinoši. «Vai nozīme dienām un naktīm nīkt pie viena slimnieka gultas, ka tik viegli bez atbildības sajūtas var likvidēt tūkstošiem dzīvu cilvēku?» savā grāmatā retoriski jautā D.Bīskaps.
