Pirmais kurss augstskolā tuvojās nobeigumam. Mēs, tādi apreibuši no galvaspilsētas iekarošanas un zināšanu apgūšanas, tādi patstāvīgi un pieauguši juzdamies, nolēmām Jāņus svinēt Jūrmalā.
Pirmais kurss augstskolā tuvojās nobeigumam. Mēs, tādi apreibuši no galvaspilsētas iekarošanas un zināšanu apgūšanas, tādi patstāvīgi un pieauguši juzdamies, nolēmām Jāņus svinēt Jūrmalā. Vilciena biļete lēta, kopējais ugunskurs staba galā – oficiāli izsludināts.
Siera ritulis līdzi, redīsu maizītes, tūta ar karamelēm, pa alus pudelei uz galviņas, vainagi un pacilāts garastāvoklis. Noenkurojāmies pirmajā kāpā, somas apkārt, seģene pa vidu, Līgo dziesmas prātā.
Kad iedegās lielā uguns, sākās lustēšanās ap to. Kāds spēlēja, kāds skandēja «Līgo». Jūra mie-rīga, un ūdens kā tikko slaukts piens.
Tad nu arī mēs, pa kārtai divus atstājot dežūrpostenī pie savas apmetnes, basām kājām lēcām pa liedaga smiltīm.
Kad pienāca mana un Pētera kārta palikt par sargiem, bija jau krietni pāri pusnaktij. Pēteris man piedāvāja savu žaketi. Apliku to ap pleciem. Spriedām par studijām, par praksi Rīgas jaunbūvēs, kurp mūs organizēti veda kā ekskursantus, neko neļaujot pašiem pamēģināt. Tūliņ pēc Jāņiem bija paredzēta kāpšana lielākajā Rīgas augstceltnē, ko sauca par Kolhoznieku namu. Runājām par nākotni, kad būsim inženieri, ko projektēsim, ko celsim, kā stāvēsim uz savām kājām. Cerīgi, rožaini īsākās gada nakts puskrēslī.
Te pēkšņi jutu dūrienu kreisajā plecā un divas ēnas pazibēja mums garām. Viens mazliet pieliecās, ieskatījās man sejā, saklausīju: «Ka tavu māti (tulkojums mans), tak eto že ņe Ļubka!» Bailēs sastingu, bet Pēteris, paķēris pirmo pie rokas gadījušos zaru, meta un trāpīja otram, jo krūmos atskanēja: «Durak, eto že ņe ja!»
Kad pārradās mūsu dancotāji, mans plecs sūrstēja un asiņoja, mana vienīgā baltā blūzīte sabojāta, Pētera vienīgā izejamā žakete arī, bet tās polsterētais plecs mani bija glābis no lielākas nelaimes, varbūt pat no…
Puiši devās meklēt uzbrucējus, bet abi jau bija izčibējuši.
Rēta man palikusi gan plecā, gan sirdī: kā tā varēja notikt un vēl Jāņos! Tik zemiski, ka nejaušības dēļ nākotnes varēja nemaz nebūt un lielie sapņi tā arī palikt izsapņoti tepat jūras krastā.
Bet jau nākamajā gadā biedrs Pelše aizliedza svinēt Jāņus. Tauta zobojās, ka arī jāņogas vairs nedrīkst saukt par jāņogām, bet mūsu kurss ka tas tika darīts ar gudru ziņu, lai turpmāk Jāņabērniem nedraudētu bries-mas no citādi runājošiem un citādi līgojošiem.
