Tumšais rudens, kuru tikai pēdējās dienās izgaismojis baltais sniegs, nācis ar savu drūmo statistiku – vairāk nekā 20 bojāgājušo Latvijas ceļmalās. Kādu mammu, tētu dēli, meitas, brāļi, māsas, tuvi draugi, kolēģi, kaimiņi, kam uzsaukt labu rītu un apvaicāties, kā klājas. Nu vairs nekā. Dzīvību nejēdzīgi izdzēsa neredzamība…Izdzirdot šādas ziņas, es atkal un atkal domāju, kāpēc cilvēki tik vieglprātīgi izturas pret brīdinājumiem un savu drošību, būdami pārliecināti, ka ar viņiem jau nekas ļauns nevar atgadīties. Piekrītu, ka cilvēks nav puteklis, kuru var ieraudzīt tikai ar palielināmo stiklu, vai veidots no stikla, kurš viegli plīst. Tomēr bieži vien apstākļi sagrozās tādās kombinācijās, ka bēdīga iznākuma iespējamība ir pat sataustāma un fiziski pierādāma. Un rudens tumsa, kas pārklāj Latviju vēlajās pēcpusdienās ir viens no šiem apstākļiem, kas atkārtojas ar astronomisku precizitāti, bet, šķiet, katru gadu pārsteidz no jauna.Melnie cilvēki. Tā mūsu ģimenē esam iesaukuši gājējus, kuri automašīnas tuvo uguņu gaismā iznirst uz lauku mājupceļa. Parasti vieni un tie paši, kas ar autobusu ieradušies no pilsētas gaitām. Pieraduši, ka neviens viņiem nebrauc virsū, kaut šoferis pāris simts metros paspējis jau trīsreiz nepatīkamā pārsteigumā satrūkties. Kādreiz var arī nepaspēt, un ko tad?! Nelaime būs notikusi elementāras vieglprātības dēļ. Nelaimīgi būs visi iesaistītie. Cik sver viens atstarotājs? Vai tam jābūt tik lielam kā ceļa zīme? Nē, taču! Sliktākajā no labākajiem gadījumiem tas ir neliels punktiņš cepuma lielumā, kas, vējā šūpodamies, pārstāv cilvēku uz melnā lielceļa. Tik vien un tomēr tik daudz. Kā glābējzvans aklajā tumsā. Vai pat tik vērta nav tava dzīvība?
