Māksliniece Jolanta Briede-Kleina savās gleznās lielākoties attēlo sievietes. Gan rāmi skumjas, gan dzirkstoši enerģiskas – viņas visas ir dzīvas un patiesas. “Ziņām” Jolanta stāsta par sevi un savu ceļu mākslā.
Es cītīgi slēpu savu radošo dabu
Mana bērnība bija zaļa un skaista. Sākumā dzīvojām dzīvoklī un saviem vecākiem bijām diezgan nemierīgi bērni. Daudz uzturējāmies ārā, meklējām skudras zem akmeņiem, spēlējāmies ar kukaiņiem un pat čūskām. Mana iekšējā pasaule bija diezgan interesanta, biju tālu no realitātes. Jau diezgan ātri sapratu, ka neesmu no vidējā kaluma, taču apstākļi man to neļāva izrādīt. Mana jutīgā daba, paklausība, cieņa pret pieaugušajiem neļāva iestāties par sevi. Es respektēju sistēmu, gāju līdzi noteikumiem un daudz ko paturēju sevī. Sistēma mani uzcītīgi lika rāmjos, un jāsaka – tai diezgan labi izdevās.
Tad sekoja ģimenes saimniecības laiks, kad bija jāstrādā diezgan smagi. Es biju vecākais bērns un pati uzņēmos atbildību, biju saimnieces labā roka un darīju lielu daļu darbu. Atbildības sajūta man ir ļoti izkopta kopš bērnības. Tagad apzinos, ka bērnam tas bija par smagu, jo tika nolikts malā viss, kas saistās ar jūtu pasauli.
Pēc 9. klases es nezināju, ko vēlos mācīties tālāk. Visprātīgāk likās stāties modelētājos, jo mājās biju sagriezusi visus iespējamos audumus, slepus šuvu cepures un somas. Tādēļ iestājos Rīgas 26. arodvidusskolā un izmācījos par drēbnieku. Taču tajā sistēmā man bija par šauru, es daudz kļūdījos – netīšām sagriezu nepareizi, nepakļāvos pasniedzējas viedoklim. Paralēli šuvu visādas mistiskas cepures, staigāju kļošenēs, kurām virsū uzlīmēts burkāns. Kad nokļuvu līdz praksei fabrikā, biju ārprātā. Taču sapratu, ka man šī sistēma ir jāpabeidz, ja vēlos iepriecināt vecākus. Diplomdarbā uz pieci uzšuvu lietišķo kostīmu, un ar to arī mana drēbnieka karjera beidzās.
Nokļuvu ļoti dziļā bedrē
Biju jau diezgan pieaugusi, man vajadzēja tikt prom no mājās un sākt pelnīt, tādēļ es pārgāju uz finansēm, kas ar radošumu ir diezgan nesaistītas lietas. Turpināju sevi lauzt un desmit gadu veiksmīgi darbojos banku sektorā. Mana draudzene toreiz teica – tu neesi normāla, tev māksla ir dabas dota dāvana, to nedrīkst pamest. Bet es viņu toreiz neklausījos. Es vispār cilvēkos sāku klausīties tikai pirms kādiem diviem gadiem. Tāpat noticēt tam, ko viņi man saka. Bet toreiz – nē, toreiz es aizgāju uz banku. Man ir stiprs gribasspēks un augsta atbildības izjūta, tādēļ darbs bankā man izdevās ļoti labi, es pildīju plānus, iestāstīju sev, ka esmu veiksmīga. Iemācījos un izkopu saskarsmes un komunikācijas prasmes, empātiju, sapratu, kā atvērt un iedrošināt cilvēkus. Es varēju aiziet galējībās un nesaudzēt sevi, epizodiski nokļuvu slimnīcā, bet mani nevarēja apstādināt. Man bija svarīgi turēt solījumus, ko esmu devusi vadībai, man bija svarīgi būt labākajai.
Sekoja laulība, kas lika izdarīt lielas un svarīgas izvēles. Es jutu, ka vienmēr pakārtojos otram, izdabāju, esot laba, aizmirstot par savām lietām un vajadzībām, aizmirstot savu sirdsbalsi. Visi šie līkloči un lēmumi mani noveda līdz krīzei 35 gadu vecumā. Pa visām vīlēm nāca ārā mana īstā daba, es sāku sevi atcerēties un nezināju, kur sevi tādu likt. Tad es izdarīju izvēli – pārtraukt sevi atlikt malā un apspiest. Lēmums bija ļoti smags. Tas ir tāds dzīves paradokss, kad tu atceries sevi un gribi būt par sevi, diemžēl nākas zaudēt daudz svarīgu cilvēku. Tas bija ļoti smags laiks, jo sākumā vēl nav pilnīgas sevis apzināšanās un gatavības dzīvot pa jaunam. Ir tikai viegla apjausma par sevi un apziņa, ka tā, kā bijis iepriekš, tālāk vairs nevar. Pārcēlos dzīvot uz mazu meža būdiņu, staigāju pa mežu, raudāju un sūnās atstāju visas sāpes un sarunas ar sevi. Man gribējās izrauties, tas arī izdevās, bet es ļoti dārgi par to samaksāju. Tas smagais posms man bija jāizdzīvo vienai, mana pašapziņa bija zem katras kritikas.
Tagad es to stāstu un smaidu, jo to laiku mīlu visvairāk, tur es atradu sevi. Es esmu atcerējusies sevi un ļoti sevi ar to apsveicu! Katru dienu esmu priecīga būt kopā ar sevi un zinu, ka enerģija, ko esmu sevī atcerējusies, ir tā, ar ko man ir jādalās.
Caur mākslu veidoju ceļu pie meitām
Man ir divas burvīgas, brīnišķīgas, skaistas meitas. Es katru dienu ceļos ar domām par viņām. Diemžēl ir sanācis tā, ka ar meitu tēvu esam ļoti sarežģītās attiecībās. Un tas ir likumsakarīgi, jo tajā laikā, kad bijām kopā, es nebiju pati, biju sevi pilnībā noliegusi un manī valdīja milzīga nemīlestība pret sevi. Kad nolēmu šķirties, tā bija kā robeža, ka es vairs nespēju sevi tik ļoti nemīlēt un meitenes nedrīkst redzēt, kā sieviete un māte tik ļoti slikti izturas pret sevi.
Šobrīd mana dzīve ir pakārtota meitām. Esmu solījusies sev un pasaulei, ka radīšu sevi no jauna kā piemēru savām meitām. Tas ir mans ceļš, tas nav viegli – radīt sevi principā no nulles –, bet man izdodas. Es sevi vairs nevainoju par to, ka izvēlējos pati savu dzīves ceļu.
Kad pieņēmu lēmumu par šķiršanos, es nezināju, ka sanāks tāds scenārijs, ka meitas nokļūs pie tēva. Bet tas notika tādēļ, ka es viņas atlaidu, es neiesaistījos karā, nolēmu necīnīties ar zobeniem par saviem bērniem. Es negribēju, lai viņām būtu tas jāpiedzīvo. Zinu, ka laiks un dzīve sakārto lietas savās vietās, pretojoties diemžēl var saņemt tikai iespringumu un sasalumu. Man katru dienu nācās staigāt gar jūru un pieņemt lēmumu – atlaist, jo attālums ir labāks par kara stāvokli. Tas nebija viegli. Taču tagad ar laika atstatumu manī ieplūst cerību enerģija un es zinu, ka nekas nav mainījies starp mani un bērniem. Manī ir ļoti milzīga cerība, ka laiks dziedē visu.
Meitas mani uztur pie dzīvības, viņas ir kā gaisma mana tuneļa galā. Tā ir dzīves mīlestība un cerība, ka vienu dienu uzspīdēs saule un mana sirds tiks dziedēta. Meitas ir iemesls tam, kāpēc šobrīd dzīvoju pilnasinīgu dzīvi, gleznoju un braukāju pa izstādēm. Viņas ir galvenais iemesls, kāpēc gleznoju. Caur mākslu savās sāpēs es radu gaismu citiem. Kad ir grūti, ņemu otu un krāsoju. Es gleznoju sievietes, un ilgu laiku viņām bija skumīga fizionomija. Man jautāja – kad tavas sievietes sāks smaidīt? Tad, kad manā sirdī notiks dziedināšana, atbildēju. Un pamazām viņas sāk to darīt.
Vissvarīgākā māksla ir būt sev pašai
Es sevi nepozicionēju kā mākslinieci, to man parāda un pasaka citi cilvēki, un es pamazām sāku tam noticēt. Neesmu studējusi mākslu, un tad, kad nolēmu sākt, man nebija ne papīra un pat ne guaša krāsu.
Strādājot bankā, vienmēr uzņēmos dekorēt, un man tas ļoti labi izdevās. Tā bija kā pieskaršanās radošajai pasaulei, taču ar to bija par maz. Ik pa brīdim gāju prom no bankas, jo degu ārā. Uz laiku aizgāju uz citu sfēru, uzlādējos un tad atkal atgriezos, lai pelnītu naudu. Tie pārtraukumi bija kā izcelšanās no ūdens ievilkt gaisu, un ar laiku to brīžu bija aizvien vairāk.
Tolaik man mājās bija mazas akvareļu lapiņas un, izrādās, arī akvarelis. Pirmo gleznu, ko ar to izveidoju, bija viena acs, kura izlija varavīksnes krāsas asarās. To aci uztvēru kā atvērtu portālu. Tad pamazām sāku baudīt procesu. Un, cik zīmīgi, mana nākamā glezna bija ar nosaukumu “Es”. Tā bija sieviete sarkanā kleitā un sarkanu platmali, un tā simbolizēja “es” kā sākumu. Glezna bija mana sensācija, kas tika uztverta ar ļoti lielām ovācijām, un es biju tiešām pārsteigta. Šī glezna man ir ļoti zīmīga, tā ir sākums stāstam par mani, par sava es apzināšanos. Šobrīd glezna atrodas pie manas psihoterapeites Zandas Neilandes, kas man ļoti daudz ir palīdzējusi ceļā pie sevis. To uzdāvināju viņai dzimšanas dienā. Ar to arī maisam gals bija vaļā. Es sāku izmantot dažādas krāsas un stilus, neviens mani nemācīja. Eļļas krāsas, akvarelis, akrils… sapratu, ka ar visiem intuitīvi protu darboties. Mans moto ir “Art to be” (Māksla būt). Es caur savu mākslu parādu spēju uzdrīkstēties būt pašai.
Un visi kļūst silti
Vēl neesmu atradusi savu stilu, pagaidām ir forma un enerģija, ko nododu ar savām gleznām, tā ir sarkanā – un pēc iespējas košāka. Tās ir emocijas, kas ir katrā gleznā.
Manās gleznās ir daudz afrikāņu temperamenta, jo vēlos parādīt Āfrikas sieviešu iekšējo enerģiju, pozitīvo temperamentu. Tur nav saspringuma un baiļu, tikai primitīvi instinkti un atvērtība. Mums ir jāpamācās nebūt saspringtām kā sievietēm, mātēm un mīļākajām, būt atvērtām dabai, bērniem, mīļajiem. Tā ir māksla izrādīt spontāni savas emocijas, vienalga, vai esi bēdīga vai priecīga. Šī spontanitāte, šī enerģija, sarkanais, dzīvās emocijas – tas ir tas, ko sajūtu Āfrikā. Es neesmu bijusi Āfrikā šajā dzīvē, bet zinu, ka reiz došos turp. Un izveidošu nevis fotogrāfijas par šo ceļojumu, bet gleznas.
Mana pirmā izstāde bija Jelgavas novadā, Zaļeniekos, manā dzimtajā vietā. Tās atvēršanā virmoja prieks un siltums un sprakšķēja no mīlestības. Nebūt nav tā, ka sarkanais ir agresīvs. Mums, vēsajai tautai, sarkanais ir vajadzīgs, lai varam kļūt harmoniskāki un siltāki. Gleznās galvenokārt ir attēlotas sievietes – kā mātes, meitas, viņu būtība un attiecības. Tas ir kā novēlējums sievietēm nekautrēties no savas būtības. Tev nav jāmainās citu dēļ, tu esi brīnišķīga pati! Šo izstādi es veltīju savām meitām. Lai arī viņas to neapmeklēja, viņas jutu visu izstādes laiku.
Māksla ir daudzpusīga, tā ir iespēja atrast sevi, ieraudzīt savu krāsu. Pieiet cilvēkiem tik tuvu, ka viņi kļūst silti un mierīgi. Caur mākslu es spēju būt harmoniska, lai arī ikdienā esmu diezgan haotiska. Tātad māksla ir mans ceļš, tur es esmu pati.
Es protu pelnīt maizei, to daru finanšu jomā. Taču tajos periodos negleznoju, jo zinu, ka nedrīkstu ņemt rokās otu tad, kad esmu pārgurusi no ikdienas problēmām. Šobrīd mana prioritāte ir gleznošana. Šādā veidā es sevi līdzsvaroju.
Viņš ir mans ceļinieks
Pirmajā laulībā es sevi nezināju, nejutu, bet man bija ilūziju apvīta vīzija par ģimeni. Man bija svarīgs ģimenes statuss – labi izskatīties, dzīvot bez strīdiem, bērniem jābūt tīriem, apģērbtiem, naudai pietiekami. Cenšoties īstenot savu ilūziju, kļuvu par veci, manī vairs nebija ne miņas no sievišķā. Viss izdevās labi līdz brīdim, kad atskārtu, ka mana sejas krāsa ir violeta. Es biju kļuvusi neglīta pati sev. Ģimenes fotogrāfijās uzliku masku, uzvilku dzeltenu blūzīti un smaidīju. Iekšā pilnīgs sasalums. Man visu laiku bija auksti. Un tā trīspadsmit gadu garumā.
Tagad saprotu, ka tā bija mana atbildība, es pati to izvēlējos, es nevienu nevainoju. Tas vīrietis nejuta sievieti, jo tādas jau nebija. Bija sprintere, kas centās pēc iespējas ātrāk nokļūt finišā. Darbā par mani smējās un sauca par aktrisi no nodegušā teātra. Biju kļuvusi par sievieti butaforiju ar vēlmi sasniegt to, kas jāsasniedz vīrietim. Tādēļ es pieņēmu lēmumu šķirties.
Toreiz, dzīvojot meža būdiņā, uzrakstīju uz lapiņas īpašības, kādas cienu vīrietī, un kā es viņam līdzās gribētu justies. Lai arī biju pilnīgi pārliecināta, ka nekādas attiecības nevēlos. Lapiņu es pazaudēju, bet pēc laika atnāca tas, ko reiz biju lūgusi, – mans otrais vīrs, ar kuru esmu kopā. Šajās attiecībās esmu laimīga un mierīga. Pirmo reizi es neizdabāju vīrietim, neizliekos, esmu tāda, kāda esmu. Es viņu pozicionēju kā ceļinieku, kurš ir pietiekami vieds un pieredzējis attiecību jomā. Viņam ir izdevies izveidot platformu, kur apzinos katru savu soli. Es lieku soli, un ir droši, lieku nākamo, un arī ir droši. Tā es aizeju līdz jūrai, tad caur mežu atpakaļ.
Viņš manī primāri redz cilvēku, nevis sievieti kā objektu, un tas ļauj nomierināties, nesaspringt. Pirmajās attiecībās biju ļoti saspringta, man vienā rokā bija vairogs, otrā zobens, es biju gatava cīņai. Šis vīrietis man maigi noņem zobenu un vairogu un iedod spoguli, sakot – paskaties, cik tu esi skaista, nomierinies.
Un tādā siltumā un drošībā var rasties sievišķība. Tas vīrietī ir pats svarīgākais, ka viņš savu sievieti ciena un ar darbiem to pierāda. Kas gan cits man tagad atliek, kā būt skaistai sievietei, kas rada mākslu.
