Uldim Zemzarim izdevies veiksmīgi balansēt starp divām siena kaudzēm – gleznām un prozu
«Zīmēt iznāk lētāk, nekā gleznot ar eļļas krāsām,» noslēpumu, kāpēc ekspozīcijā redzami zīmējumi, nevis gleznas, izstādes atklāšanā atklāja humoru jebkurā situācijā nezaudējošais Uldis Zemzaris. Interesanti, ka no otrdienas Zinātniskās bibliotēkas galerijā skatāma pirmā Latvijā labi pazīstamā mākslinieka darbu personālizstāde Jelgavā. U.Zemzaris ir jūrmalnieks, bet māksliniekam nav sveša arī mūsu pilsēta – jelgavnieks bijis viņa vectēvs, un šeit ir mākslinieka tēva dzimtene. Arī daļā aplūkojamo portretu attēloti jelgavnieki.«Ne visi mani zīmējumi domāti izstādīšanai, daļa ir skices kādiem lielākiem darbiem, bet šai izstādei centos atlasīt tādus, no kuriem pašam nav neērti,» atklāja U.Zemzaris.– Esat gleznotājs un rakstnieks. Tas nav pirmais gadījums vēsturē, bet tomēr ne pārāk pierasta parādība. Sākāt un pamatā esat mākslinieks, kā pievērsāties rakstniecībai?Savulaik (1957. gadā) laikraksts «Padomju Jaunatne» lūdza, lai uzrakstu savus iespaidus par VI Vispasaules jaunatnes un studentu festivālu Maskavā. Tur tiešām bija daudz ko redzēt – tā bija pirmā reize, kad mēs, padomju Latvijas jaunieši, vaigā skatījām īstus ārzemniekus. Dabūjām arī redzēt, kā glezno vienaudži citās pasaules malās. Tā kā mani iespaidi bija ļoti dzīvi, rakstīšana īpašas grūtības nesagādāja. Līdz tam nemaz nezināju, ka varu rakstīt. Ar domrakstiem skolā pamatīgi mocījos – par labajiem un ļaunajiem tēliem Raiņa un Blaumaņa daiļradē izpausties līdzēja māsa. Bet, kad sirds ir pilna un ir ko teikt, tad var arī uzrakstīt.Sāku rakstīt par saviem pedagogiem, citiem māksliniekiem. Ne jau kritikas, bet apceres, piemēram, jubilejas reizēs. Pirmā grāmatiņa saucās «Modeļa pieradināšana». Gleznojot jau visādas domas ienāk prātā, dažādi sižetiņi. Nākamā bija «Uzgleznot sevi», kur blakus satīrai bija arī nopietnāki darbi. Atsevišķos gadījumos gan vajadzīga arī satīra – humors palīdz dzīvot.Atmiņas vai reālu notikumu dokumentēšana ir viena lieta, bet daiļliteratūra sākas ar tēliem. Tie sāk dzīvot savu dzīvi, bet, kā zinām kaut vai no Blaumaņa, tēli rodas no reāliem prototipiem. Arī rakstniekam vajadzīgs modelis.– Tātad var vilkt paralēles ar vizuālo mākslu? Kā atšķirība starp gleznu un fotogrāfiju, piemēram.Tikpat labi kā gleznojums ar otu, mākslas darbs var būt arī fotogrāfija vai kinofilma. Lai rastos māksla, vajadzīgs tā saucamais mākslinieciskais gadījums. Tikai kino vieglāk pārvērst par aģitācijas ieroci. Ne velti Ļeņins teica, ka «no visām mākslām svarīgākā ir kino». Visaugstākā māksla, manuprāt, ir mūzika, jo tur nosacītība ir vislielākā. – Izstādes atklāšanā teicāt, ka vienā laikā nevarat gleznot vai zīmēt un – rakstīt prozu.Rakstīt sāku praktiski vienā laikā ar Marģeri Zariņu (arī divu mūzu – mūzikas un rakstniecības – kalps – red.), abus reizē mūs uzņēma Rakstnieku savienībā. Viņš man savulaik teica, ka es par daudz gleznojot un par maz rakstot. Dzīve izveidojās tā, ka rakstniecība nevarēja palikt par pamatnodarbošanos, jo no kaut kā bija arī jādzīvo. Portreti, gleznas, grāmatu ilustrēšana – tas bija maizes avots, literatūra vairāk brīvā laika nodarbe. Lai kļūtu par īstu rakstnieku, domāju, mākslu nāktos pamest. Ir jau gan latviešiem Jaunsudrabiņš, tomēr man bija bail, ka varētu sanākt kā ēzelim, kas, nespējot izvēlēties starp divām siena kaudzēm, nomira badā.Gadi arī liek sevi manīt, un pēdējā laikā vairāk gribas atpūsties, nevis rakstīt.– Tomēr rakstniecība nav nolikta malā?Esmu pievērsies dienasgrāmatai, top kas līdzīgs autobiogrāfijai. Man laimējies, jo esmu dzimis 1928. gadā, līdz ar to Otrajā pasaules karā nevajadzēja iesaistīties nevienā armijā. Par ko tikai priecājos. Man vispār nepatīk šaut, pat medībās ne. Netīk arī makšķerēt. Bet manam tēvam, kurš dzimis Jelgavā, sanāca būt strēlniekos pie Jukuma Vācieša (Pirmajā pasaules karā) un nācās arī nogalināt, lai gan pēc pārliecības viņš drīzāk bija pacifists.– Tiktāl par rakstniecību. Par jūsu glezniecību anotācijās var lasīt, ka «U.Zemzara daiļradē dominē reālistiskās mākslas principi, bet epizodiski strādājis arī abstraktās mākslas stilistikā».Svarīgi tas, kam tu radi savu mākslu. Es radu savai tautai. Kam gan vajadzīgs, ja uzgleznoju ko tādu, kam nav skatītāju, vai uzrakstu ko tādu, kam nav lasītāju? Liela interese par moderno mākslu man bija 50. – 60. gados, kad aktuāls kļuva ekspresīvais abstrakcionisms. Kad ceļoju, mēdzu gleznot abstrakcijas. Svešu vidi es nespētu atainot reālistiski, jo to nepazīstu tik labi kā Latvijas ainavu, tāpēc iespaidi pārtop ne tik reālos tēlos – «tūristu bildes» man nepatīk.– Tāpat minēts, ka savā laikā esat krietni palīdzējis jaunajiem māksliniekiem.Mēģinājām atrauties no sociālistiskā reālisma prasībām, radīt ko svaigāku. Tā tapa jauno mākslinieku izstādes. Nu gan liela daļa šo «jauno mākslinieku» jau citā saulē. Tagad ir citi jaunie, citi mērķi un citi apstākļi. Uldis Zemzaris Dzimis 1928. gada 24. februārī Beidzis J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu (1953) un Latvijas Valsts mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu (1955) ar diplomdarbu «Rainis Rīgas Jūrmalā» Izstādēs piedalās kopš 1952. gada Personālizstādes: Rīgā, Jūrmalā, Tartu, Maskavā, Sidnejā, Otavā, Kolumbusā, Ņujorkā, Bostonā u.c. Latvijas Mākslinieku savienības biedrs kopš 1957. gada Latvijas Rakstnieku savienības biedrs kopš 1971. gada Sarakstījis grāmatas: – «Modeļa pieradināšana» (1969), – «Uzgleznot sevi» (1978), – «Prieks laipnībā» (1983), – «Paradīze mansardā» (1988), – «Zinātājs, Pūciņa, Ūdentiņš un citi jautri stāsti» (2006), – «Tad es biju mellužnieks» (2007), – «Ģīmetņu kutelības» (2009) Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts (1999)
