Silvijas Meškones personālizstāde “… uz zemes šīs” līdz 22. martam būs apskatāma Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā. Gleznotāja savu darbu centrā ir likusi cilvēku, jautājot – ko nozīmē būt cilvēkam un vai tas spēj būt atbildīgs?
Māksliniece savu bērnību un jaunību pavadījusi Jelgavā, savukārt gleznotājas amata prasmi apguvusi Lietuvas Valsts mākslas institūtā Viļņā. S.Meškone strādā eļļas, akrila, pasteļa, akvareļa glezniecības un oforta tehnikā. Māksliniece ir piedalījusies neskaitāmās izstādēs, viņas darbi atrodas muzejos, galerijās un privātkolekcijās dažādās valstīs.
S.Meškones gleznās aktuālas ir ne tikai cilvēciskās, bet arī telpas un laika, kā arī krāsas un gaismas attiecības. Lai gan māksliniece uzsver, ka viņas valoda ir glezniecība, tomēr arī runātie vārdi kārtojas gleznainos teikumus, kas ļaus to lasītājam tuvāk iepazīties ar viņas darbiem.
Krāsu attiecības, kas nedod mieru
No bērnības atceros, ka krāsa mani ir aizrāvusi vienmēr. Mamma ar mani bērnībā daudz nodarbojās, viņa bija atklājusi, ka vienīgais, kā mani var nomierināt, ir iedot krāsu zīmuļus. Seši krāsu zīmulīši bija mana dzimšanas dienas dāvana katru gadu. Un to smaržu es laikam atcerēšos līdz kapa malai. Liels bija pārdzīvojums, kad mammas māsai kādos svētkos uzdāvināja divpadsmit krāsu zīmuļus. Tas likās tāds brīnums, vienmēr lavījos pie tiem. Šodien es domāju, ka tas viss veidoja manu krāsu uztveri.
Mana pirmā vizuālā glezna ir bērnības atmiņa par to, kā paceļu galvu un caur logu ieraugu milzīgas liesmas. Vēlāk es uzgleznoju bildi “Jelgavas degšana”. Izrēķināju, ka man tolaik bija nepilni divi gadi. Man saka, ka nevaru to atcerēties, bet acīmredzot, ja bērnam ir ārkārtīgi spēcīgs pārdzīvojums, viņš to atceras.
Mani nepārtraukti ir vajājušas krāsas. Pirmais impulss ir krāsu attiecības, pat bez sižeta. Tās nedod mieru, kamēr izkristalizējas kaut kāda saistība starp tām un to, kā tās veido lielo telpu. Piemēram, šī bilde [“Veču runas”] atrada savu vietu tieši tā kā kaķis, tikai šajā vietā, un nekur citur es nevarēju to piekārt. Jo te ir attālums, tā ir telpiska, nesasmalcinās, ja to ieliktu sānu gaismā, tad pazustu telpiskums.
Gaismas, ēnas un pusēnas
Mans iedvesmas avots bērnībā bija piemājas dārzs, kas vilināja ar savu burvību, krāsām un krāsu niansēm. Dārzs bija aizaudzis, ar daudz puķēm un augļukokiem. Tā rīta rasas sajūta un dārza smarža man neizdziest no atmiņas mūža garumā. Daudz gaismas un ēnas, arī pusēnas, ko veido saule, staigājot pa lietām. Es uztveru dabu kā svētnīcu, gribas staigāt pa to basām kājām un uz pirkstgaliem. Viena lieta ir vizuālais uzstādījums, otra lieta ir kustība, kurai jābūt tādai, lai veidotos vibrācija starp nofiksētām formām. Piemēram, gleznā [“Vārnas”] ļoti svarīgi bija, lai tās lidotu, bet tas ir atkarīgs no tā, kādā gaismā tās ir izstādītas.
Krāsa kā tāda nav nofiksējama ar kontūru apkārt, jo mēs neredzam pasauli tā, gaisma plūst un mainās, tā it kā staigā. Tas arī ir mans darba uzstādījums, lai nefiksētos tikai vienā punktā, lai būtu iekšējais krāsas plūdums. Gaismas izpausme uz zemi ir krāsa. Gaisma nosaka arī to, ka no vienas puses bilde var būt viena, no otras – pavisam cita, ja mainās gaismas puses.
Cilvēks ir vissarežģītākā būtne
Visa mana dzīve un darbs ir izveidojies kā bezgalīga interese par cilvēku. Kāpēc viņš ir tāds, kāpēc tā rīkojas? Es sāku ar sevi, domājot, kāpēc reizēm izturos tā, kā nemaz negribētu, kāpēc ar mani tā notiek.
Arī attieksmē ar līdzcilvēkiem tu domā vienu, bet izdari citu. Kāpēc kāds notikums, kas sēž zemapziņā, pēkšņi izpaužas kādā noteiktā attieksmē pret otru cilvēku? Man labākais veids, kā izprast cilvēku, ir viņu uzgleznot. Jo gleznojot nevar samelot. Un, kad cilvēks sēž man pretim, es iedziļinos viņa mīmikā un kustībās. Viņš veido telpu, un nevis otrādi, jo cilvēks ir mezglu punkts. Tad pēkšņi līdz kaut kādai patiesībai var nonākt. Es reizēm domāju, kā tas ir, ka cilvēku vislabāk iepazīsti, pirmo reizi ieraugot. Taču tā ir, jo šis vizuālais tēls paliek zemapziņā un vienmēr ietekmē uztveri.
Lielās kategorijās, vispārīgajās nostādnēs mani interesē, ko cilvēks dara ar šo pasauli, kā iedarbojas uz to. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka vissmagākais noziegums ir vienaldzība pret notiekošo un gļēvums. Visas mūsu nelaimes nāk no tām, gan lielās, gan mazās. Tās ir divas lietas, kas veido cilvēka raksturu un rada visneparedzamākās sekas, sākot no attiecībām, beidzot ar sabiedriskām un kosmiskām norisēm.
Savulaik Atlantīda, civilizācija, kas bijusi pirms mums, un arī Romas valsts sasniedza augstu tehnisko līmeni, bet tad, kad cilvēki aizgāja pārmērībās, tās sabruka. Jautājums ir par to, vai tiek domāts, kādas sekas katra rīcība rada nākamajai paaudzei. Vai mēs tāpat neaiziesim bojā kā savulaik Atlantīda? Es domāju, ka jebkurā laikā un apstākļos cilvēkam būtu jāpaliek cilvēkam.
Mana valoda ir glezniecība
Tas viss, kas nedod mieru, man ir jāuzliek uz audekla, tā ir mana valoda. Glezna ir gan laiks, gan telpa, gan tēls. Man glezniecība un mūzika ir līdzvērtīgas. Krāsu izpausmē, tāpat kā skaņu izpausmē, ir ārkārtīgi lielas paralēles, tikai dažādi materiāli. Kad gāju mūzikas skolā, spēlējot savus skaņdarbus, es redzēju krāsas, atnākusi mājās, es zīmēju kompozīcijas.
Gleznojot es noskaidroju vai cenšos noskaidrot tos jautājumus, kas man liekas būtiski. Domāju, ka mākslas vēstījumam nevajadzētu būt viennozīmīgam, jo tad tas ir garlaicīgs un cilvēks nevēlas iedziļināties. Man pašai ir interesanti tikai tad, ja es jūtu no darba jautājumu – kāpēc, kā?
Cilvēka galvenais uzdevums ir atstāt mantojumā sevi tādu, kāds viņš bijis, jo tā mēs veidojam sabiedrību. Nācija ir cilvēku mantojuma kopums, katra atsevišķa indivīda pašizteiksme, tas, kā viņš izturas pret sevi, saviem līdzcilvēkiem, kā uztver lietas un ko atstāj pasaulei aiz sevis. Ir tādi cilvēki, kuri atstāj starojumu gadsimtiem ilgi un nebūt nav lieli mākslinieki vai ietekmīgi cilvēki. Kuri nāk pa durvīm iekšā, istabā kļūst gaišs, un pasaule noskaidrojas.
