Jau otrā izstāde atklāta Glūdas pagasta dienas aktivitāšu centra “Zemgale” skatlogā. Šoreiz tie ir koši dabasskati, kuru autore ir vizuālās mākslas skolotāja Dace Jakušonoka.
– Dace, cik sen jau esat skolotāja?
No mazām dienām esmu gribējusi būt par skolotāju, taču mana pirmā profesija ir dārzniece, esmu beigusi Bulduru Dārzkopības tehnikumu. Pēc pamatskolas negribēju mācīties vidusskolā, tādēļ nolēmu pamēģināt kļūt par daiļdārznieci. Taču, kad pabeidzu, uzreiz stājos universitātē, izmācījos par vizuālās mākslas un mākslas vēstures skolotāju. Jau divdesmit gadu strādāju Šķibes pamatskolā, bet šķiet, ka tas laiks ir paskrējis kā viens mirklis.
– Vai lauku skolā mācīt mākslu ir viegli?
Pirmo reizi ieiet klasē pie bērniem bija liels izaicinājums, bet es ļoti gribēju mēģināt. Bērniem māksla patīk, protams, vienmēr ir kāds izņēmums. Taču tā noteikti ir vajadzīga, tikai žēl, ka mums aizvien samazina stundu skaitu. Runājot par laukiem, – ir grūti pateikt, vai Nākotnē esam īsti lauki, vairāk jau tomēr tāds lauku centrs. Mūsu bērni ir salīdzinoši pieklājīgi. Kad esmu bijusi kādā no pilsētas skolām, ir novērots, ka tur pieklājība kaut kur pazūd. Protams, bērni ir dažādi – ir tādi, kuriem ļoti vajag parunāties. Bieži tas lielais huligāns ir ļoti jauks bērns, tikai klases kolektīvā viņš ir pieņēmis savu lomu.
Nākotnē ir arī Jelgavas novada Mūzikas un mākslas skola, kur strādāju aptuveni desmit gadu, bet, kad piedzima meita, gribējās vairāk būt mājās pie ģimenes.
– Vai būt par skolotāju ir jūsu dzīves aicinājums?
Jā, skolotājas profesija ir mans aicinājums, man patīk skola un patīk strādāt ar bērniem. Visvairāk patīk bērnu vienreizīgums. Man šķiet, ka visskaistāk zīmē mazie bērni, viņi vēl nav iemācīti, kā jāzīmē. Darbos vēl jūtams viņa paša pieskāriens, mazā bērna bērnišķīgais stils. Viņš zīmē, ko jūt. Un tad stāsta, ko ir uzzīmējis, un tas vienmēr ir ļoti interesanti. Bērnam pakāpeniski pieaugot, veidojas rokraksts un mainās arī viņa zīmēšanas stils.
– Vai pie jums bērni drīkst zīmēt, ko un kā pašiem patīk?
Katram bērnam ir savs skatījums uz darbiņu, un, ja viņš var pamatot, kāpēc ir tā zīmējis, es ļauju tam tā palikt. Piemēram, kādā no klasēm bija puisis, kurš ziemas un sniegavīru tematikā uzzīmēja peļķi. Kad prasīju, kur ir sniegavīrs, viņš atbildēja, ka tas ir izkusis. Viņš prata pamatot, un es darbu pieņēmu. Mums taču ir dažādi moderni mākslinieki, atceramies pavisam neseno gadījums, kad mākslinieks pie sienas pielīmēja banānu ar skoču. Viņam bija sava ideja, un tā tika uztverta kā māksla.
– Droši vien skolā šādu lēmumu pieņemt nav vienkārši, jo skolotājam ir izglītības standarti, kuros bērni jāiegroza.
Protams, tas nav vienkārši, taču arī skolotājiem aizvien biežāk nākas secināt, ka nav tikai pareizi vai nepareizi. Piemēram, dabaszinībās bija mājas darbs par dažādu augu ziedēšanas laiku, un mēs ar meitu sarakstījām tā, kā esam novērojušas dabā, ka dažkārt pienenes uzzied jau martā vai aprīlī. Taču skolotāja darbu nepieņēma, jo tas bija nepareizi. Bet tā taču gadās, katru gadu ir citādāk! Ja bērns spēj pamatot, es darbu pieņemu. Bieži taču ziemā peļķes ir gluži precīzs novērojums un attēlojums. Pagājušajā gadā tiešām bija tikai peļķes, bet šogad varējām uzcelt kārtīgu sniegavīru.
– Tad jūs neļaujat standartiem uzvarēt radošumu?
Es laikam cenšos visu pieņemt un sakārtot tā, lai man tas netraucētu. Es cenšos, lai bērns ir apguvis vielu, bet drīkst joprojām saglabāt savu skatījumu. Ir bērni, kas saka, ka neprot zīmēt, tad vienmēr atbildu, ka prot, tikai viņa rokraksts ir citādāks. Zīmēt mēs katrs protam, tikai ir jāatrod savs virziens. Viens var gleznot, citam padodas karikatūras, vēl kādam varbūt vislabāk padodas veidot. Katram ir kas cits. Visgrūtākais mākslā ir vērtēšana. Protams, ir kritēriji, kas ļauj vērtēt gan kompozīciju, gan darba kultūru, bet es ņemu vērā arī to, ka bērns ir centies. Ir ļoti grūti novērtēt bērnu radošumu. Protams, ja redzi, ka viņš ir nozīmējis, ir grūti ielikt atzīmi par radošumu, bet, ja ir tam pielicis klāt kādu savu domu, tad jau var arī vērtēt.
– Kā jūs pamatojat bērniem to, kāpēc skolā ir jāmācas vizuālā māksla?
Lai spētu saskatīt skaistumu, īpaši to, kas ir dabā. Kā mainās krāsas un gadalaiki – ziema, pavasaris –, bērniem patīk to ieraudzīt. Vizuālā māksla attīsta prasmi saskatīt, redzēt, attīsta tēlaino domāšanu. Taču esmu novērojusi – jo vienkāršāku darbu uzdodu, jo bērnam ir grūtāk. Kad mācījos skolā, man ļoti patika brīvās tēmas, tagad bērni brīvajā tēmā nezina, ko zīmēt, reti kurš par to priecājas. Visbiežāk viņi man jautā: skolotāj, drīkst izmantot telefonu? Un tad atrod, ko nozīmēt. Daļa ietekmējas no multiplikācijas varoņiem vai video spēlēm, kas tajā brīdī ir aktuālas. Mūsdienu bērniem vajag kaut ko priekšā, no kā iedvesmoties.
Māksla arī palīdz veidot rokrakstu. Jo vairāk trenējam roku zīmēšanā, jo labāks veidojas rokraksts. Protams, mūsdienās komunikācija kļūst arvien tehnoloģiskāka, tomēr prasmei rakstīt ar roku joprojām ir liela nozīme. Zīmēšana noder arī matemātikā, jo tiem, kam ir vizuālā domāšana, palīdz teksta uzdevumu uzzīmēt, lai to saprastu. Veidojas arī krāsu izpratne, spēja raksturot un formulēt domu, jo bieži par savu darbu vēlāk ir jāpastāsta.
– Kā sokas, mācot vizuālo mākslu attālināti?
Domāju, nav ritenis jāizgudro no jauna un daudz ko varam izmantot no tā, kas jau ir gatavs. Es izmantoju dažādas filmiņas par to, kā zīmēt un gleznot, cenšos piemeklēt atbilstoši tematikai un uzdot darbus. Ar lielākiem bērniem pārrunājam mākslas darbus. Protams, ir lietas, ko attālināti nemaz nevar iemācīt, to tad atliekam uz vēlāku laiku.
Situācija ir ļoti dažāda, ir bērni, kuri nemaz negrib uz skolu, saka, esot labāk mācīties mājās. Viņi gan jūtas mierīgāk, gan var no rītiem izgulēties. Bet citiem ir ļoti grūti, viņiem vajag klasesbiedrus un sarunas.
– Teicāt, ka katram ir savs mākslas rokraksts. Kāpēc tas būtu jāizkopj?
Sākumā bērniem ir savs stils un redzējums, vēlāk, kad sākas konkursi, tad jau darbos var redzēt skolotāju rokrakstu. Konkursos var atpazīt, kura skolotāja bērni piedalās. Skolēni parasti neapzināti paņem sava skolotāja iezīmes, gribam to vai ne. Man vislabāk patīk, ka bērns pats tiek pie kāda rezultāta eksperimentējot, jo tas ir viņa unikālais veids. Tagad attālināti mācoties, iespējams uzreiz redzēt, ka mamma ir pielikusi roku darbiņam. No skolotāja to nevar noslēpt, jo katram ir savs rokraksts, un tas parādās arī zīmējumā. Labāk, lai bērns strādā pats, jo tā viņš izpauž savas domas un emocijas, un tas ir ļoti nepieciešams.
– Mākslai ir arī terapeitiska nozīme.
Māksla palīdz izlikt emocijas, bet ne vienmēr tas notiek uzreiz. Citreiz bērni saka: skolotāj, man šodien nav iedvesmas. Un tā var būt, es redzu, ka viņš zīmē un dzēš un nekas nesanāk. Tad es ļauju pabeigt vēlāk, jo ļoti labi saprotu, kā tas ir.
Man pašai vajadzīga ļoti liela iedvesma, lai sāktu, bet, kad esmu izdomājusi, ko gribu uzzīmēt, tad braucu un pērku audeklu, un gleznoju. Tā es relaksējos un atbrīvojos no citām lietām. Dusmu brīdī gan nekad neesmu zīmējusi. Es varētu kādu šķīvi saplēst, bet krāsot vēl neesmu mēģinājusi. Protams, to var, tāpēc jau ir mākslas terapija.
– Vai mūsdienu bērni ir radoši?
Ir un nav. No savas pieredzes varu teikt, ka bērniem ir grūti izmantot to, kas viņiem ir apkārt. Ja ir jāmin mīklas, viņi netiek ar to galā. Mūsdienu bērniem ir grūti uztvert tēlainu aprakstu, tagad viņiem ir vairāk tiešā uztvere, ko, visticamāk, ietekmē ekrānu un rotaļlietu daudzums. Mums kādreiz bija maz rotaļlietu un nācās domāt un fantazēt – koka lapas bija nauda, dažādas mājas lietas tika pielāgotas rotaļām. Tagad bērniem viss ir gatavs, nav nepieciešamības domāt, kā kaut ko pārveidot vai iztēloties par kaut ko citu. Mēs kādreiz zīmējām un no papīra griezām lelles, veidojām viņām dažādus tērpus, lai būtu, ar ko spēlēties. Tagad visu var nopirkt vai izprintēt, nekas pašam nav jāzīmē un jādomā. Es nesaku, ka nevajag krāsojamās grāmatas, bet ir nepieciešams arī attīstīt to, lai viņi paši zīmē.
– Ko bērni zaudē, neattīstot tēlaino domāšanu?
Viņi negrib domāt, fantazēt, kā varētu būt labāk, nerada jaunas idejas. Kad sociālajās zinībās jāveido reklāma kādam produktam, reti kurš izdomā kaut ko jaunu, pārsvarā izmanto to, kas jau ir zināms un pazīstams. Mazie bērni ir radošāki, kamēr mēs paši viņus neaplaužam. Protams, iedot ekrānu vienmēr ir vieglāk.
Tomēr es arī redzu, ka pienāk laiks, kad bērni atrod lietas, kas viņus interesē, un prot tās izcelt un paveikt labi. Radošums jau neizpaužas tikai mākslā, un bērni prot atrast savu veidu, kā izpausties. Nereti to veicina kāda krīze vai garlaicība, bet, kamēr viss ir, tikmēr negribas domāt.
– Jau vairākus gadus jūs vadāt radošās nodarbības arī dienas centrā “Zemgale”.
Jā, šeit strādāju jau aptuveni trīs gadus, dienas centrs ir man tepat pie mājām. Šobrīd, protams, nav atļauts satikties, bet citā laikā divas reizes nedēļā mums notiek nodarbības. Bērni nāk pēc skolas, un līdz sešiem vakarā kopā strādājam, darbojamies radoši un dažkārt arī gatavojam ēst. Ir bērni, kas nāk jau vairākus gadus, viņiem patīk šeit būt. Parasti organizēju ko tematisku, atbilstoši gadalaikiem, divas reizes mēnesī notiek arī gleznošana, vasarā rīkojam plenērus. Nereti bērni pēc skolas ir piekusuši, tomēr nāk, jo vienmēr var kaut ko jaunu apgūt. Ir bērni, kas nāk pastrādāt radoši, bet tad grib arī pasēdēt pie datora un paspēlēt kādu spēli. Citi gatavo lietas, ko kādam uzdāvināt, piemēram, mammai vai vecmammai. Dienas centra lielais pluss ir tas, ka gan nodarbība, gan materiāli ir bez maksas, jo centra darbība ir vērsta uz palīdzību sociāli mazaizsargātiem iedzīvotājiem. Nāk dažāda vecuma cilvēki, arī pieaugušie, īpaši, kad ir papildu nodarbes, piemēram, sveču liešana. Strādāt ir labi gan ar lieliem, gan maziem, bet vislabāk man patīk ar bērniem.
– Kā darbs dienas centrā atšķiras no stundām skolā?
Man patīk, centrā arī es pati varu ko jaunu apgūt. Šeit iemācījos aust, esmu noaudusi divus lakatus un linu dvieli, to nekad iepriekš nebiju darījusi. Varu radoši strādāt, drīkstu izdomāt, ko darīsim, man nav obligāta tematiskā plāna un vērtēšanas. Var strādāt brīvi, un nav jāliek atzīme. Vienīgais vērtējums ir bērna prieks, ka savs darbs patīk un viņš grib to kādam uzdāvināt. Viens puisītis uzzīmē darbiņu, kas viņam tā patīk, ka ņem uzreiz zīmēt vēl vienu tādu pašu. Viņš redz, ka ir labi izdevies, un grib to darīt vēl.
– Dienas centra skatlogā tagad apskatāmas arī jūsu gleznas. Ko varam redzēt?
Tās ir dažādas Latvijas dabas ainavas, Tērvetes ūdenskrātuve, Cenu tīrelis un vienkārši vakars Zemgalē. Es pārsvarā zīmēju no brāļa Edgara Griestiņa fotogrāfijām, viņš mani ir iedvesmojis. Te ir arī brāļa sieva meža ielokā, viņiem patīk ceļot pa Latviju. Un, protams, peonijas, man mīļi ziedi. Gleznu nav daudz, kādas ir uzdāvinātas, šeit redzami pēdējo gadu darbi.
Es visu mūžu dzīvoju laukos, līdz šim nav gribējies dzīvot pilsētā. Man patīk skaistie dabasskati, vakarā apsēsties un skatīties, kā saulīte riet. Tad gribas iet un paņemt fotoaparātu, lai to nobildētu un vēlāk uzgleznotu.
– Gleznot no fotogrāfijām ir mūslaiku mode?
Nē, arī Rozentāls kādreiz fotografēja un pēc tam gleznoja. Gleznot no fotogrāfijām ir vieglāk. Visu dienu pavadot plenērā dabā, gaismas un ēnas mainās līdzi saulei, un to dara arī ainava. Māksliniekam ir jāspēj ar acīm kādu brīdi nofotografēt, ātri uzskicēt un tad turpināt pie tā strādāt. Man nav sanācis ar molbertu sēdēt pļavā un zīmēt, jo tam vajadzīgs laiks, lai gan vēlēšanās pamēģināt, protams, ir. Esmu vairāk svētdienas gleznotājs – kad uznāk iedvesma, tad gleznoju.
– Kad tā iedvesma visbiežāk uznāk?
Kad vēl strādāju mākslas skolā, bērni nāca strādāt lielos diplomdarbus patstāvīgi, un es gleznoju blakus. Mākslas skolas bērni mani iedvesmoja. Citreiz ieraugot kādu fotogrāfiju, sajūtu, ka vēlos to uzgleznot. Tad paiet laiks, kamēr nobriest iekšējā doma, un, kad tā ir gatava, braucu pēc krāsām un strādāju. Arī tagad ir viena tāda fotogrāfija, kas ļoti uzrunāja un kuru briestu uzgleznot. Man ļoti patīk vakara saulrieti, siltie toņi, kas kontrastē ar ēnām un siluetiem.
Es nevarētu uzgleznot noteiktu skaitu gleznu pēc pasūtījuma, tas man sarežģītu dzīvi. Tādēļ es ļoti labi saprotu bērnus, kad viņi teic, ka nav iedvesmas. Man vajag to pašas iekšējo vēlmi kaut ko skaistu uzgleznot.
– Cik ilgi top viens darbs?
Vienā dienā darbu pabeigt nevaru. Uzgleznoju, tad vajag pauzi, atiet no darba un vēlāk paskatīties uz to ar citu skatu, un pēc tam varu turpināt. Ir darbi, ko gleznoju divus trīs mēnešus. Ja gleznoju un kāda lieta man darbā nepatīk, es lieku to malā un, kad sagribu pabeigt, tad vēlreiz kritiski novērtēju un turpinu. Darbu gleznoju tik ilgi, līdz pašai patīk.
Kādreiz universitātē, gatavojot darbus sesijai, plēsu un metu ārā, ja nepatika, bet tagad – nē. Atceros pasniedzēja padomu, ka vajag nolikt malā, lai pastāv, un pēc brīža skatīties ar citu skatu un mēģināt turpināt. Tā daudz ko var uzlabot un defektu dabūt par efektu. Protams, ne vienmēr, bet visbiežāk tas izdodas.
