Mārtiņš Vilkārsis šogad veidos scenogrāfiju vismaz četrām teātra izrādēm Latvijā un baletam «Sarkanā Žizele» Kazahstānā
Pirms nedēļas ar tradicionālo visa kolektīva kopā pulcēšanos sākās Latvijas Dailes teātra sezona. Vārds «kārtējā» šoreiz laikam nevietā, jo teātrim tā ir jubilejas – deviņdesmitā. Arī Mārtiņam Vilkārsim tā noteikti nav kārtējā, jo aizvadītajā pavasarī tieši viņš kļuva par Dailes teātra māksliniecisko vadītāju. M.Vilkārša saistība ar teātri (ne tikai ar Dailes teātri vien) ir vistiešākā – viņš ir daudzu izrāžu scenogrāfijas autors. Izmantojot faktu, ka viens no redzamākajiem Latvijas šālaika scenogrāfiem M.Vilkārsis vēl joprojām ir jelgavnieks, «Ziņas» uzdeva dažus jautājumus māksliniekam īsi pirms došanās kādā ar scenogrāfiju saistītā komandējumā.– Kā jūtas jaunais Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs, tik nozīmīgu sezonu sākot? Tā taču nav Latvijā vispārpieņemta prakse, ka par teātra vadītāju kļūst mākslinieks, nevis režisors?Latvijā tikai šajos laikos tāds esmu vienīgais. Dailes teātrim tradīcijas šajā jomā ir, sākot jau ar Munci (Jānis Muncis (1886 – 1955) – mākslinieks, scenogrāfs, 1920. gadā kopā ar Eduardu Smiļģi dibināja Dailes teātri, kur ieņēma teātra mākslas teorētiķa un dekoratora vietu – red.). Kāpēc tā notika, grūti spriest. Patiesībā viss bija ļoti vienkārši – man piedāvāja, un es piekritu. Atklāti sakot, tas nāca negaidīti. Lai gan teātris nebūt nav man nepazīstama vide, nācās pieņemt ļoti kardinālu lēmumu, pirms tam par šādu iespējamību nebiju domājis nekādā «formātā». Nu bet jauni izaicinājumi jau ir vajadzīgi…Pašlaik, protams, galvenais ir jubilejas pasākumi un viss, kas ar to saistīts. Ar to es nedomāju tikai brīžus, kad «ēd torti» – tā kā nākamā apaļā jubileja mums būs simtgade, kaut vai tai gatavojoties, ļoti būtiski, ko mēs darām un kā izskatāmies tagad, 90 gados.Sezonu teātris sācis ļoti intensīvi. Pirmā plānotā jubilejas sezonas pirmizrāde būs «Marija Stjuarte» 17. septembrī uz lielās skatuves. Frīdrihs Šillers un Dailes teātris – tam noteikti jākļūst par notikumu. Vēl viena ļoti nozīmīga lieta Lielajā zālē būs Pāvila Rozīša «Ceplis» 5. novembrī.– «Marija Stjuarte» nupat tika iestudēta Valmieras teātrī, «Ceplis» – Liepājā. Vai Dailes teātra repertuārā tas ir apzināts izaicinājums?Nekādas sazvērestības šeit nevajag meklēt. Zīmīgas sakritības gan. Par to, ka grib taisīt «Mariju Stjuarti», režisors Dž.Dž.Džilindžers ieminējās apmēram pirms gada, un, atceros, iepriekšējā vakarā man no Valmieras zvanīja Oļģerts Kroders un teica tieši to pašu. Acīmredzot ir kādas domas, kas vienkārši virmo gaisā un dažās galvās nosēžas vienlaicīgi. Domāju, šie režisori diez vai ko varētu uztaisīt līdzīgi, tāpēc publika drīzāk intereses pēc varētu noskatīties abus iestudējumus, lai salīdzinātu. Kas attiecas uz Pāvila Rozīša «Cepli», šī ideja Dailes teātrī tiek apcerēta jau vismaz divus gadus, turklāt oriģinālmūzika (Jānis Lūsēns) netop vienā brīdī. Tas būs arī savdabīgs skatījums uz latviešu tikumiem no malas, jo režisors ir lietuvietis – «Cepli» iestudēs Rolands Atkočūns.– Vai tagad Mārtiņa Vilkārša ziņā ir, ko iestudēt, ko ne? To taču nosaka mākslinieciskais vadītājs?Pastāv tāda institūcija ka repertuāra padome. Protams, mākslinieciskajam vadītājam jāiniciē šīs lietas, lai process notiktu. Jādomā, kā maksimāli izmantot Dailes teātra radošos resursus. Tomēr mēs esam kolektīvs, teātris bez kolektīva nav iedomājams un bez kopēja gara nepastāv un nepastāvēs. Tieši domu apmaiņā jau tas veselīgais grauds rodas.– Mūsdienu ekonomiskajā situācijā repertuārs acīmredzot jāsabalansē, arī Dailes teātra sezonas plānos blakus «Marijai Stjuartei» redzam, piemēram, izrādi «Gulta, lēdijas un džentlmeņi». Kā rodat to zelta vidusceļu?Kā teātris esam deklarējuši, ka esam atvērti visdažādākajiem mākslas žanriem. Sen nav noslēpums, ka lielā skatuve ir mūsu laime un nelaime reizē, kas šajā ekonomiskajā situācijā uzliek zināmus pienākumus – jādomā, kā zāli piepildīt. Jāievēro proporcija starp to, kas pilda mūsu maku, un to, kas priecē sirdi. Turklāt komēdija jau nebūt nav lamu vārds, viss atkarīgs no kvalitātes. Tagad žanru robežas vispār ir stipri izplūdušas.Ir lietas, par kurām jādomā neatkarīgi no citiem apstākļiem. Proti, pavasarī Lielajā zālē rādīsim izrādi bērniem – Lauris Gundars raksta lugu pēc Jāņa Grīziņa «Vārnu ielas republikas». Režisore būs Laura Groza, kura pati vēl jauna un tāpēc daudz tuvāk mērķauditorijai. Bērnu izrādes nepavisam nav otršķirīga lieta – jāved taču tai teātrī iekšā jauna paaudze, citādi drīz vien paliksim bez skatītājiem. Bērni nemaz neprasa, lai viņiem rāda kumēdiņus, piemēram, «Punktiņa un Antons» taču bija ļoti nopietns stāsts.– Ja sākām par jaunatni, tad jautājums – kā Dailes teātrī ar jaunajiem aktieriem?Trupai pievienojušies seši aktieri no Dailes teātra 9. studijas. Priecājos, ka vasarā jaunie (ne tikai seši nesenie studisti) ražīgi strādājuši un šodien (saruna notika 6. augustā – red.) rādīs teātra vadībai savus vasaras darbus, tas ir, ko viņi sagatavojuši ārpus plāna.– Tā ir aktieru pašu iniciatīva?Jā, un brīdis, kad aktieris grib darboties, jāizmanto. Tiklīdz aktierim nav ko darīt, viņš sāk «buntoties». Ja interesanti pašam aktierim, ir cerība, ka būs interesanti arī skatītājam.– Jūtams, ka mākslinieciskais vadītājs domā par iestudējumiem, režisoriem, aktieriem. Vai pietiek laika paša Mārtiņa Vilkārša radošajām izpausmēm?Laiks jāatrod. Es kā scenogrāfs negribu «beigties» ar iecelšanu šajā amatā. Tā kā režīms, protams, ir saspringtāks, mazāk strādāšu uz ārpusi. Šosezon man jāveido trīs izrādes Dailes teātrī – «Ceplis», «Vārnu ielas republika», bet sezonas noslēgumā mums jau pazīstamais (atceramies «Spilvencilvēku») viesrežisors no Anglijas Jans Villems van den Boss taisīs Pītera Šēfera drāmu «Amadejs», to pašu, pēc kuras savulaik tapa Miloša Formana pasaulslavenā filma. (Dailes teātrī titullomā – jaunais un daudzsološais Mārtiņš Počs no jau minētās 9. studijas, bet Saljēri būs Artūrs Skrastiņš.) Neesmu pārtraucis arī sadarbību ar Oļģertu Kroderu, kuram ir ļoti būtiska loma manā dzīvē, – Valmierā būs Jūdžina O’Nīla «Mīla zem gobām».– «Mazāk strādāšu uz ārpusi,» bet dzirdēju, ka pošaties komandējumam.Jā, lidošu uz Kazahstānu (laikraksta iznākšanas brīdī M.Vilkārsis jau ir tālajā Āzijas valstī – red.), Almati jātaisa balets. Strādāt ar pašu Borisu Eifmanu – tas ir liels pagodinājums, tāpēc vien nebija iespējams atteikties. Oktobra vidū būs pirmizrāde «Sarkanā Žizele». Ar klasisko baleta Žizeli tai gan nav nekāda sakara. Iestudējums veltīts krievu baleta leģendai Olgai Spesivcevai, kuras dzīvē Oktobra revolūcija izdarīja pamatīgas korekcijas.– Redzams, ka darāmā Mārtiņam Vilkārsim pietiek.Nevar sūdzēties. Arvien vairāk pārliecinos, ka būt Dailes teātra mākslinieciskajam vadītājam nav nekāds goda pienākums. Labi, ka tas tomēr ir radošs process, citādi jau nebūtu piekritis. Arī dzimtajā Jelgavā iegriezties sanāk retāk, lai gan saites neesmu zaudējis – šeit dzīvo mani vecāki, turpinu kontaktus ar pilsētas mākslinieku organizāciju. Skumji, ka gleznošana jāatliek malā. Tā nav tā lieta, ko var tā – pēc izrādes atnākot mājās, drusku pagleznot. Bet visam savs laiks. Mārtiņš Vilkārsis Dzimis 1969. gadā Jelgavā Veidojis scenogrāfijas gandrīz visos Latvijas profesionālajos teātros un ārvalstīs Vairākkārt saņēmis «Spēlmaņu nakts» balvu kā Gada scenogrāfs Latvijas Dailes teātrī:– reklāmas mākslinieks un scenogrāfs (2001 – 2007);– galvenais mākslinieks (2007 – 2010);– mākslinieciskais vadītājs (kopš 2010. gada 12. maija)
