Katram cilvēkam ir savs unikāls rokraksts, ko eksperti atšifrētu starp miljoniem citu.
Katram cilvēkam ir savs unikāls rokraksts, ko eksperti atšifrētu starp miljoniem citu. Man arī ir savs rokraksts, un, ja piespiežos, varu uzrakstīt visai glīti. Taču interesanti ir tas, ka nespēju uzrakstīt vienu un to pašu burtu divreiz vienādi. Varbūt tā ir smadzeņu patoloģija, varbūt esmu mākslinieks – tiešām nezinu. Ja tas būtu redzams tikai uz lapas, maza bēda. Katra diena man sākas kā jauna, gandrīz nekādā saistībā ar iepriekšējo. Pēc dabas neesmu mērķtiecīgs, atzīstos, ko lai dara. Vai visiem tādiem obligāti jābūt? Gribu vienkārši būt labs cilvēks, godīgi nopelnīt iztiku un priecāties par to, par ko var priecāties.
Katram cilvēkam ir savs rokraksts – sava dzīves maniere, ko nesajauksi ar kādu citu. Protams, neviens rokraksts nav ideāls, taču glītrakstīšanas skolotājs tomēr pateiktu – labs vai slikts. Pirmajā klasītē tas bija pavisam greizs, bet ar katru mācību gadu kļuva arvien labāks un labāks. Svarīgi izkopt savu dzīves rakstu.
Man patīk citēt pirms daudziem gadiem dzirdētu ilustrāciju. Kurš kučieris labāks: vai tas, kurš māk nobraukt līdz ar pašu kraujas malu, vai arī tas, kurš turas no tās pa gabalu? Pirmais varētu piedalīties kaskadieru filmā, es tomēr noteikti sēstos otra ratos. Dzīve, par nožēlu, mums dota tikai viena, tādēļ ar eksperimentiem uzmanīgi. Neuzticība, aborti, nodokļu nemaksāšana, melošana – agri vai vēlu tas vienmēr beidzas bēdīgi.
Es vēroju, ka savs raksts ir visiem – tētim un mammai, bērnam, firmai, partijai, valdībai utt. Vai līnijas ir taisnas, godīgas, atklātas? Varbūt haotiskas, izķēpātas un sastrīpotas? Atceros, kā sabojāju savu rokrakstu Medicīnas akadēmijas pirmajā kursā (tālāk gan arī netiku). Bija tik ātri un daudz jāraksta, ka dažkārt pierakstīju tikai vārda pirmos burtus. Mani nospieda tas, ka nevaru apgūt uzdoto pilnīgi, bet viss tiek tikai apgrābstīts. Steiga un nemiers – cik raksturīgi un pazīstami lielumi šajā pasaulē! Gribētos teikt pat vairāk – esam kapitālisma vergi. Verdzība – demokrātisma aizsegā – plaukst arī pie mums. Cik daudz ir jomu, kur darbu var izdarīt kaut cik nesteidzīgi un pārdomāti? Kur konkurencei (šim mūsdienu vagaram) nebūtu tik asa pātaga, lai tā nesāpētu? Tāds ir mūsu “demokrātiskās” iekārtas rokraksts – skarbs un nežēlīgs.
Tā kā rokrakstu un rakstītā ir daudz, lai neapmaldītos informācijas plūsmā, lasu starp rindiņām. Domāju, ka nav neitrālas informācijas, jo katrai ir savs iekarošanas nolūks. Tā grib mani vai nu iebiedēt, vai glaimot, vai atņemt manu brīvo laiku (lasi: izklaide). Tā kā bez informācijas nevar iztikt, nākas to šķirot, lai saglabātu dvēseles mieru. Miers ir dāvana, ko cilvēcei vēlas pasniegt Ziemassvētku vēsts, kad beidzot drīkstam neko nelasīt, vienkārši pabūt kopā un ieklausīties dzīves zemtekstā.
