Ne velti mēdz teikt: glums kā zutis. Šī zivs patiešām klāta gļotām un ir ļoti izmanīga.
Ne velti mēdz teikt: glums kā zutis. Šī zivs patiešām klāta gļotām un ir ļoti izmanīga.
Zuša ķermenis ir čūskveidīgs – ar biezu un stipru ādu, mugura – tumša, bet sānu apakšdaļa un vēders – dzeltenīgi. Savukārt nārsta ceļojumam gatavajiem mugura ir melna, bet vēders – sudrabains.
Šīs zivis parasti dzīvo vienatnē un ir klejotājas. Pēc desmit saldūdeņos pavadītiem gadiem dodas uz jūru, arī tagad, rudenī, lai nārstotu Atlantijas okeānā. Mazuļus uz Eiropas krastiem atnes okeāna straume, vēlāk viņi iepeld upēs, nokļūstot pat to augštecēs. Uzskata, ka uz tām dodas mātītes, bet tēviņi paliek jūras piekrastē, upju grīvās.
Sastapt zuti brīvos ūdeņos ir gandrīz neiespējami. Piesārņojuma un intensīvās nozvejas dēļ viņu skaits ir sarucis.
Pirms doties makšķerēt zušus, vispirms vajadzētu noskaidrot, kuros ezeros (tajos šīs zivis ielaida padomju gados) tie mīt. Lai zuti noķertu, vajadzīga laiva, kurā būs jāpavada visa nakts. Ēsmai der nelielas dzīvas zivtiņas vai naktstārpi. Tā jāgulda uz grunts vai vēl labāk – sprīdi virs. Ieteicams izvēlēties divus trīs metrus dziļas vietas – brīvas ejas starp ūdensaugiem. Jo tās dūņainākas un pielūžņotākas, jo lielāka iespēja, ka tur mīt zuši.
Jālieto asariem domātā makšķere, jo zutis ir spēcīgs. Ēsmu ņem droši un strauji, tomēr ar pieciršanu steigties nevajag. Piekodušos zivi jāizvelk bez nokausēšanas, jo to izdarīt nav iespējams. Nedrīkst ļaut zutim sapīties zālē vai siekstās, jo tad izredzes izvilkt lomu kļūst niecīgas. Āķi tas parasti ierij ļoti dziļi, tāpēc prātīgāk ir auklu nogriezt un piesiet jaunu āķi.
Lomu parasti liek traukā ar caurumotu vāku. Tajā ieklāj slapju zāli vai sūnas, bet nelej ūdeni. Mājās atvesto dzīvo zuti var ielaist kādā lielākā traukā un izrādīt mājiniekiem un draugiem.
To nobeidz, spēcīgi metot pret cietu pamatu, vai pa zvejnieku modei – ieliekot spainī un uzberot sauju sāls. Zuti, ja arī lomā gadījies tikai viens, vislabāk kūpināt. Ādu gan nevajadzētu neēst.
