Mans bērns bauda vasaru, klusībā skaitīdams dienas, cik atlicis līdz skolai. Domāju, viņš nenojauš, un vajadzēs paiet vairākiem gadiem, līdz mēs, vecāki, varēsim paskaidrot, kā tas gadījās, ka laikā, kad viņam bija jāiet 1. klasē, laukos sabruka izglītības sistēma. Un līdz ar to ilūzija par nelielu, bet efektīvu sākumskolu tuvu pie mājām, kas vēl pavasarī solīja pienācīgu izglītību, drošu un saudzīgu vidi, pulciņus un pagarināto dienas grupu.Bet tad, vienā vakarā, gluži kā dizķibeles labākajās tradīcijās lielos lēmumus pieņemt steigā un pa naktīm, kad galva vairs īsti labi nestrādā, arī mums, saņemot ziņas par dramatisko situāciju izglītībā, nācās organizēt savu prāta vētru, lai ātri izdomātu, ko darīt bērna nākotnes labā. Sapratām, ka sistēma jāreformē un modelim «nauda seko skolēnam» ir sava jēga, jo nav gluži normāli, ka skola ar 80 audzēkņiem dzīvo tikpat zaļi kā ģimnāzija ar 800 – jāpārsit čaula, lai sanāktu omlete! Tomēr pēdējās prognozes liecina, ka olas tiks šķaidītas un jauktas kopā ar visām čaumalām, bet krāsnī šaus tikai pusi, jo pārējai daļai uz pannas nav vietas. Baisi padomāt, kas no šā cepuma sanāks… apvienotas klases, nīgri skolotāji, kam jāstrādā pa grašiem, izmisuši direktori, kas nevar gulēt, domājot, kā to saimniecību savākt un kur raut eksakto priekšmetu pasniedzējus aizgājušo pensionāru vietā. Gluži kā tādā Kambodžā, kur skolēni gan uz skolu nāk, bet nekad nevar būt droši, vai būs, kas māca, jo vecākos pedagogus sarkanie khmeri savulaik apšāvuši, bet jaunajiem maksā tik maz, ka iztikas nodrošināšanai viņiem skolotāja darbs jāapvieno ar strādāšanu uz lauka. Mūsu valdība gan izmanto citas izrēķināšanās metodes, bet vai rezultāts drīz nebūs līdzīgs?
