Vēlos pateikties jums par to, ka piekritāt sarunām, kas aizsākušas nebūt ne vieglu, tomēr Latvijai ļoti nozīmīgu procesu – izlīguma ceļa meklējumus starp Otrā pasaules kara veterāniem un sabiedrības saliedēšanu kopumā.Tas nav mēģinājums uzspiest karavīriem mākslīgu izlīgumu. Ir sperts pirmais solis, lai pārrunātu un izprastu šāda izlīguma iespējas un nosacījumus. Primāri tas nozīmētu abstrahēšanos no viedokļa par to, kurš karojis pareizākajā pusē. Tā ir cilvēciska sapratne un izlīgums, nevis mēģinājums pārrakstīt vēsturi. Mēs nevaram aizmirst sāpēs, upurus un netaisnības. Tāpat nav runa par kara noziegumu attaisnošanu. Vienlaikus izlīgums ir iespējams vien tad, ja esam vienisprātis, ka pie Otrā pasaules kara traģēdijas, kurā tika nežēlīgi ierauta arī Latvijas tauta, noveda Molotova – Ribentropa noziedzīgais pakts. Šajā karā nebija uzvarētāju, jo šis bija lielākais noziegums pret cilvēci tās pastāvēšanas vēsturē, kura sekas vēl ilgi atbalsosies paaudžu paaudzēs, arī tajos upuros, kuri nevainīgi cieta lēģeros, koncentrācijas nometnēs un cietumos. Tādēļ, novērtējot Kara muzejā notikušo pirmo tikšanos ar Otrā pasaules kara veterānu organizācijām, kā arī tai sekojušās sarunas Rīgas pilī ar katras organizācijas pārstāvjiem, esmu jums pateicīgs par atklātību un skaidri pausto nostāju par tiem principiem un pamatnostādnēm, uz kurām varētu balstīties iespējamais izlīgums. Šo sarunu mērķis ir un būs centieni rast cilvēcisku sapratni starp tiem, kuri Otrajā pasaules karā ir karojuši zem svešiem karogiem. Lai Latvija vairs nekad netiktu ierauta postošās kara šausmās, lai sabiedrībā valdītu miers un savstarpēja cieņa, tādēļ vien ir nepieciešams šāds izlīgums.
