Tā bija sestdienas pēcpusdiena, 1976. gads, beigusies mana pirmā darba nedēļa Meža fakultātē. Beigušās arī nodarbības ar studentiem, es vēl kārtoju papīrus un skatos – uz ielas pie «Academia Petrina» stāv «Ikaruss», bet tajā gan pa vienam, gan bariņos sēžas saposušies fakultātes kolēģi. Tad atveras mana kabineta durvis un smaidošs stāv docents Broņislavs Rokjānis. Uz Jelgavu atsauca «alma mater» «Vai tad tu nebrauksi uz manu jubileju?» viņš jautā, bet es pat nezinu, ko atbildēt. Pie katedras laborantiem esmu gan redzējis ielūgumu uz B.Rokjāņa 50 gadu svinībām, taču es fakultātē esmu nostrādājis tikai nedēļu un vairums kolēģu man vēl pavisam sveši. Kaut kā atrunājos, un autobuss uz kādu Jūrmalas kafejnīcu aizripo bez manas necilās personas. Esot lustīgi svinējuši divas dienas, pirmdienā man klāsta katedras kolēģi, un es lūdzu pastāstīt kaut ko tuvāk par docentu Rokjāni, ar kuru līdz šim neesmu pazīstams. Fakultāti ar izcilību beidzis 1952. gadā. Piecdesmito gadu vidū uzticēta mežu pētīšanas stacijas «Kalsnava» izveidošana, tad, sekojot dzimtās puses aicinājumam (dzimis Daugavpils apriņķa Jasmuižas pagastā), sešus gadus nostrādājis Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā par Bioloģijas katedras vadītāju. Bet «alma mater» saukusi atpakaļ, un kopš 1965. gada B.Rokjānis ir Mežkopības katedras docents. Tāda bija iepazīstināšana ar kolēģa īsiem biogrāfiskajiem datiem, pēc tam gadu gaitā veidojās garīgā tuvināšanās. Tā viņš manā (tāpat kā fakultātes kolēģu) apziņā pārvērtās par Broņislavu Franceviču.Docents nebija pļāpa, taču augstskolu beidzis desmit gadu pirms manis un sakrājis plašu piedzīvojumu buķeti. Viens no piedzīvojumiem – pārnākot darbā uz Lauksaimniecības akadēmiju, viņam nācies vairākus gadus vadīt visu Lauksaimniecības akadēmijas neklātienes specialitāšu studiju gaitu. Kādureiz docents minēja, ka arī «Tērvetes alus» direktorei viņš savulaik izsniedzis augstskolas diplomu. Šis stāsts mani īpaši ieinteresēja, un es to vienugad veiksmīgi izmantoju.Lieki būtu atgādināt, kas latviešiem ir Jāņi un kas būtu Jāņi bez alus. Taču tolaik – astoņdesmito gadu sākumā – Jelgavā šo dzērienu pat visrosīgākie darboņi nespēja ne ar uguni sameklēt. Vienīgā iespēja bija alu pasūtīt Tērvetes brūvētavā – kādu mučeli vai pudeles, pierakstoties ar uzvārdu un precīzu dzīvesvietu. Taču pasūtīt dziru Jāņu vakaram vajadzēja jau maija pirmajā nedēļā.Nelegālās miestiņa iegādes plānsIedzimta slinkuma dēļ es šo svarīgo procedūru nebiju veicis, turklāt doma par Jāņu svinēšanu laukos izkristalizējās tikai jūnija sākumā. Pēc dabas esmu neliels avantūrists, tādēļ manī bija nobriedis mazs nelegālas alus iegūšanas plāns. Pienāca 23. jūnijs. Jau agrā rīta stundā mēs ar Jāni, kaimiņu fakultātes kolēģi, manījām gar pārtikas veikalu durvīm un ielu stūriem bezcerīgi klīstošos vīrus ar dažāda izmēra traukiem rokās un padusēs. «Nez vai arī mums nevajadzētu pabraukāt un paskatīties,» Jānis ierosināja. «Nekas, paļausimies uz Dievu to Kungu un Broņislavu Franceviču,» es atteicu.Ap pusdienlaiku, sapirkuši šādas tādas uzkodas, stūrējām žiguli Tērvetes virzienā. Auces – Dobeles šosejas krustojuma labajā pusē toreiz atradās neliels veikaliņš, kur tirgoja alu. Mēs ieraudzījām veču rindu – kādus simt cilvēkus. Visi pīpēja, žvadzināja tukšām pudelēm piepildītos maisus un drudžaini sarunājās.Kādu brīdi, pasīvi vērodami, pasēdējām autiņā. Rinda uz priekšu virzījās lēni. Retajiem ārā nācējiem sejas staroja kā jaunas monētas – turpat, ceriņu krūma ēnā nonākuši, vīri atrāva korķus un aizgūtnēm dzēra. Es, ilgāk nespēdams gaidīt, devos izšķirošajā gājienā, un Jānis sekoja, neatpaliekot ne soli.Pavēru veikaliņa durvis. Pašaurajā telpā vīru bars dūca kā bitītes spietošanas laikā, aiz letes rosījās divas dāmas: vecākā šķirstīja biezu kantorgrāmatu, meklējot godīgo alus pasūtītāju uzvārdus, jaunākā pilniem klēpjiem kravāja iecienītās dziras pudeles. Šajā vietā mums nebija ko darīt, tāpēc izvēlējāmies citu ceļu un tuvojāmies pārdevējām pa aizmugures durvīm. Dāmas, apkalpodamas pircējus, labu laiku mūs nemaz nepamanīja. Es ieklepojos. «Ko jūs te meklējat? Rinda ir no tās puses!» vecākā pavērsās pret mani. «Man te pasūtītas divas kastes alus. Tālu jābrauc, nav laika gaidīt,» es braši paziņoju. «Uzvārds?» un dāma skatījās uz mani kā tīģeris uz likumīgām pusdienām. Pateicu. Pārdevēja sāka drudžaini šķirstīt savu burtnīcu. Pāršķīra vienreiz, otrreiz, protams, neko neatrazdama. «Tāda uzvārda te nav,» viņa pēdīgi konstatēja. «Nevar būt,» es nekaunīgi meloju: «Alu Jāņiem man pasūtīja Broņislavs Francevičs maija pirmajās dienās.» «Broņislavs Francevičs? Kas tas tāds?» dāmas balsī jautās patiess izbrīns. «Kā? Jūs nepazīstat Broņislavu Franceviču?» arī es tēloju izbrīnu: «Viņš ir docents. Ja neticat, pajautājiet savai priekšniecei.» «Nu, piezvani, varbūt patiesi radies kāds pārpratums,» otrā pārdevēja mudināja. Šaubīgā dāma sāka griezt telefona aparāta ripu. Manā avantūrā iestājās izšķirošais brīdis. «Tur neviens neatbild,» kādus desmit pīkstienus klausulē sagaidījusi, pārdevēja nopūtās. «Droši vien pusdieno,» jaunākā izteica savu versiju un piebilda: «Dod taču cilvēkiem to alu, gan jau pietiks arī pārējiem.» Veicīgi noskaitījām prasītos rubļus, sametām maisā tās četrdesmit pudeles un metāmies pie sava žiguļa. Kad guvums bija iekārtots bagāžniekā, Jānis, par spīti pieklājīgajam vecumam, palēcās kā jauns suns, kas grib izrādīt prieku savam saimniekam. Līgošana lauku mājās izdevās varena. Bija ugunskurs, siers un daudz citu uzkodu. Saulei norietot, ieradās kaimiņi, mēs braši dziedājām un skalojām mutes ar publikas atzinību izpelnījušos Tērvetes alu. «Pacelsim neklātienē arī kādu kausu par Broņislava Franceviča veselību,» es, tuvojoties rīta gaismai, piebikstīju Jānim. Tā mēs arī izdarījām. Divatā.Zem majestātiskas priedesDocents Rokjānis aizgāja pensijā 2003. gadā. Atceroties mūsu labo saprašanos, vismaz reizi mēnesī aicināju viņu uz tasi kafijas. Docents ieradās ar pāris šokolādītēm kabatā – manai sekretārei un dekanāta meitenēm, pats bija mazrunīgs, jo pensionāra dzīvē jau nekas plašāk apspriežams negadās.Pirms pāris gadiem studentu mācību praksē Lielaucē mani pārsteidza docenta dēla Aivara zvans: tētis beidzis šīszemes gaitas. Meža fakultātes kolektīvs Broņislavu Rokjāni apbedīja Baložu kapos, zem majestātiskas simtgadīgas priedes. Šad tad es tur aizvedu un nolieku kādu lauku puķu pušķīti, jo docents man bija ļoti, ļoti tuvs kolēģis.
