Pēc Latvijas iestāšanās ES palielinājusies mūsu ārpolitiskā aktivitāte.
Pēc Latvijas iestāšanās ES palielinājusies mūsu ārpolitiskā aktivitāte. Pareizāk to būtu nosaukt par Latvijas iesaistīšanos pasaules politiskajos un ekonomiskajos procesos, kas varētu ietekmēt Eiropas un, iespējams, lielāka mēroga notikumus. Tāpēc vērts palūkoties uz nesenu, bet visai zīmīgu notikumu.
Nebija vēl pacelts mūsu karogs pie eirokomisijas mītnes Briselē, kad Vācijas kanclers Gerhards Šrēders un Francijas premjers Žaks Širaks aicināja paplašinātās ES valstis saskaņot savas nodokļu likmes. Aicinājumā tika solīta cīņa par ES tiešo nodokļu harmonizēšanu visās dalībvalstīs. Viņuprāt, nepieciešami vienoti nodokļi, kas novērstu dempingu un zaudējumus vecajām dalībvalstīm ar augstākām nodokļu likmēm. Piemēram, Vācijā uzņēmumu ienākuma nodoklis ir gandrīz 40 procentu, bet Latvijā – 15, Ungārijā – 16, Polijā – 19 procentu. Dīvaini, ka, vienādojot nodokļu likmes, pēc kanclera vārdiem, “Vācijas ekonomika no ES paplašināšanās varētu būt lielāka ieguvēja nekā jebkura cita pašreizējā ES dalībvalsts”. Tā kā, ka šī valsts ir viena no lielākajām jauno dalībvalstu (ieskaitot Latviju) ārējās tirdzniecības partnerēm, nav nemaz jāuzmin, kāpēc ieguvēji būtu tieši viņi. Pastāvot vienādām uzņēmumu ienākumu nodokļu likmēm, mēs zaudētu jebkuru priekšrocību ārvalstu investoru acīs. Ņemot vērā pavājo rūpnieciskās ražošanas bāzi, nav ko sapņot, ka izdotos sākt ražot konkurētspējīgu produkciju cenas un kvalitātes ziņā.
Šrēdera kungs paziņo, ka no veco ES dalībvalstu viedokļa “vairāku paaudžu eiropiešu sapnis kļūst par realitāti – Eiropa beidzot pārvar gadu desmitus ilgušo sāpīgo sadalījumu”, kā arī “vēsturiskā misija ir izpildīta”, bet, no mūsu viedokļa, nopietnākais vēl tikai sākas. Vācijas un Francijas prasība tikai dažas nedēļas pēc ES paplašināšanās svinībām var izraisīt šīs savienības ekonomisko šķelšanos. Turklāt tiek draudēts nepiekāpības gadījumā Austrumeiropas “jaunvalstīm” samazināt finanšu palīdzību. Kā tas būtu iespējams? Tiešā šo Vācijas un Francijas palīdzība absolūtos skaitļos nemaz tik liela nav. Jautājums varētu būt par iespējamo spiedienu laikā, kad tiks lemts par jauno ES kopbudžeta sadalījumu pēc 2007. gada. Līdz tam laikam ietekmes mehānismi uz jau saņemto finansējumu no ES struktūrfondiem nebūtu mums tik sāpīgi.
Nepārliecinoši skan šo valstu apgalvojumi, ka tādējādi tiks paātrināta Eiropas kopējā ekonomiskā aktivitāte. Uzņēmumu ienākumu nodoklis pieminētajās vecajās dalībvalstīs tiks samazināts, savukārt mūsējais paaugstināts līdz kaut kādam vidējam skaitlim, piemēram, 20 procentiem, un nav jāskaidro, kas iegūs un kas zaudēs. Zaudēsim negodīgi, un tas atgādina sen nebūtībā aizgājušo koloniālo politiku, kad ievestas tiek stikla krelles, pretī saņemot “iedzimto” pateicību.
Šīs valstis vienmēr bijušas slavenas ar labi attīstīto sociālo politiku medicīnā, pensionāru nodrošinājumā, kā arī augstajiem bezdarbnieku pabalstiem. Tikai neviens no kungiem nepasaka, ka tas panākts gadu desmitu laikā. Nav arī noslēpums, ka viņu zemēs izaugusi ne viena vien paaudze, kuras galvenais darbs ir saņemt sociālo palīdzību. Varam palūkoties uz mums tuvo Rietumu kaimiņu Zviedriju, kam sociālais budžets, lai cik mums šķistu pievilcīgs, plīst pušu pa visām šuvēm, nespējot apkalpot visus labumu gribētājus. Protams, nav runa par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un pensionāriem. Tiek aizmirts tāds pavisam neliels sīkums: sociālajai palīdzībai tiem, kas uz laiku nevar atrast darbu, jānes makšķeres ideja, nevis jāiedod gatava, labi izcepta zivs. Šie apsvērumi jāņem vērā mūsu ārpolitikas veidotājiem un sarunu vadītājiem, lai arī cik silti liktos mūsu labvēļu rokasspiedieni.
