Reti lielu interneta komentētāju aktivitāti ceturtdien izpelnījās stāsts par diviem jauniešiem, kuri, ņemot talkā Jelgavā labi zināmu advokātu, apsūdz kārtības sargus nepamatotā aizturēšanā, sišanā un citādā pazemošanā pēc tam, kad viņi iznākuši no naktskluba. Komentāru saturs liecina, ka ziņu par «sliktajiem mentiem» pat brīdī, kad nav skaidrs, kurai pusei taisnība, publika paķer teju ar ļaunu prieku. Tas, ka mūs visus sargājošajai institūcijai sabiedrībā ir negatīvs (un droši vien negodīgs) represīva orgāna tēls, nav nekāds jaunums, tomēr būtu vērts padomāt, kāpēc tā. Kāpēc Latvijā policistu piesauc kā mazu bērnu biedēkli brīžos, kad vecāki nespēj panākt savu atvašu paklausību, un kāpēc Valsts policijas priekšniekam Valdim Voinam nākas sūdzēties, ka «pozitīvu ziņu policijai masu medijos ir diezgan grūti palaist».Prātā ir virkne gadījumu, kas šo attieksmi varētu būt veicinājuši. Piemēram, pirms pāris nedēļām atklātais fakts, ka policists jau ilgstoši piestrādā par taksistu bez citiem stingri prasītās automašīnas tehniskās apskates. Kāpēc tikai kaimiņu pilsētas policistiem izdevās pārkāpumu novērst? Nesen televīzija vēstīja par incidentu kādā Rīgas veikalā, kad policists pēc aizrādījuma par invalīdu stāvvietā novietoto auto savu varu demonstrēja ar šāvienu no dienesta ieroča. Priekšnieks viņam par to bija izteicis piezīmi. Jelgavas tiesa turpina skatīt divas lietas, kurās policisti (tiesa, pašvaldības) vainoti cilvēku zvērīgā piekaušanā un vienā gadījumā pat nogalināšanā.Var jau teikt «kāda sabiedrība, tāda policija», taču šādos un līdzīgos gadījumos gribētos vismaz noteiktu un godīgu attieksmi no policijas vadības puses. Ne tikai kārtējo mēnešiem ilgo bezrezultātu dienesta pārbaudi un aklu savējo aizstāvēšanu.
