Smagi akmens pieminekļi, baltu krustu rindas… Latvju zeme, vienīgā mīlestība, tevis dēļ mēs cietām mokas un gājām nāvē, ņemdami tik maz – tikai septiņas pēdas…
Smagi akmens pieminekļi, baltu krustu rindas… Latvju zeme, vienīgā mīlestība, tevis dēļ mēs cietām mokas un gājām nāvē, ņemdami tik maz – tikai septiņas pēdas… Mēs necīnījāmies, lai iekarotu svešas zemes un aplaupītu svešas tautas. Mēs aizstāvējām savu Dzimteni. Līdz pēdējai asins lāsei. Bet tie, kas aizbrauca pāri jūrai, savas dzīvības glābdami, varbūt ieguva bagātību. Bet laimi…
Tā varētu rakstīt latviešu leģionāri, kas pamazām tiek guldīti vienkopus Lestenes brāļu kapos.
Tagad ārzemnieki mūs māca mīlēt iekarotājus, varasvīri aizliedza 16. martu, bet bez iebildēm atļāva ar sarkanām neļķēm godināt okupantus. Bet marta diena bija vienīgā, kad bez tik parastā «dod!« «dod!» «dod!» mēs, leģionāri, sanācām kopā no visas pasaules, lai atcerētos savu jaunību un pieminētu tos, kuri dus Lestenes un daudzos citos kapos. Viņi mums mācīja dzimteni patiesi mīlēt. Lai viņiem vieglas Tēvzemes smiltis.