Šajā «Novadiņā» publicējam žurnālista (pēdējos 53 gadus) Zigurda Mežavilka vēstuli Jelgavas Domei, mūsu pilsētas mēram Andrim Rāviņam.
Šajā “Novadiņā” publicējam žurnālista (pēdējos 53 gadus) Zigurda Mežavilka vēstuli Jelgavas Domei, mūsu pilsētas mēram Andrim Rāviņam. Tajā viņš spriež par to, kā iemūžināt mūsu izcilākās personības.
Kā, starp citu, Z.Mežavilks piebilst, pirmoreiz Jelgavā ieradies 1931. gadā, kad viņa tēvs, kas bija ilggadējs Svitenes pagasta vecākais, veda četrus vezumus labības pārdošanai Jelgavas kupčiem. Vienu vezumu kučierējis pats Zigurds, un braukšana turpinājusies visu nakti. Protams, vēstulē izteiktās domas var dažādi vērtēt, tomēr tās ir diskusijas vērtas. Jāpiebilst, ka atbilde uz šo vēstuli no Domes puses, kā raksta Z.Mežavilks, ir par dažiem mēnešiem aizkavējusies. Ļoti iespējams, šā teksta savdabības dēļ. Tālāk – kā vēstules tekstā.
Biju patiesi priecīgs saņemt no Jūsu pilsētas ielūgumu uz salidojumu “Triju Zvaigžņu ordeņa gaismā”. Milzīgs gandarījums ir par to, ka tas veltīts izcilā latviešu valstsvīra Jāņa Čakstes piemiņai. Te vietā pieminēt, ka vēl pirms Pirmā pasaules kara manu tēvu Kristapu Mežavilku ievēlēja par Svitenes pagasta vecāko. Tajā pašā laikā, kad blakus Sesavā par pagasta vecāko vēl bija vecais Krišjānis Čakste. Sesavā dzīvoja mana tēva pusbrālis Teofīls Rudzītis, kas bija Satversmes sapulces un pirmās Saeimas deputāts un Lauksaimniecības komisijas priekšsēdētājs. Viņus visus vēl saistīja dziļa cieņa un pazīšanās ar ģeniālo dzejnieku Raini.
Nesen uzrakstīju vēstuli Latvijas Valsts prezidentei Vairai Vīķei – Freibergai, ierosinot Rīgas starptautisko lidostu nosaukt par Jāņa Čakstes starptautisko lidostu Rīgā. Tā, kā tas jau sen izdarīts tajās valstīs, kurās prot godināt savus valstsvīrus, piemēram, Šarla de Golla lidosta Parīzē vai Džona Ficdžeralda Kenedija lidosta Ņujorkā. Aicinu Jūs pievienoties šai cēlajai idejai! Esmu pretinieks tam, ka Latvijā ievazā mūsu mentalitātei neraksturīgus un piedevām ārkārtīgi dārgus sporta veidus, kas nevairo latviešu slavu pasaulē, kā hokeju vai motosportu, kaut Latvijā neražo it nekādus spēkratus, kurus tādi vajadzētu reklamēt. Diemžēl es nezinu, vai Jelgavā ir kārtīgs vieglatlētikas stadions. Taču pilsētai, manuprāt, vajadzētu par tādu rūpēties. Turklāt derētu šo stadionu nosaukt Jāņa Lūša vārdā, kā tas jau sen izdarīts Valmierā, uzstādot pieminekli un nosaucot stadionu valmierieša Jāņa Daliņa vārdā. J.Lūsis taču ir īsts jelgavnieks un visiem mums sagādājis pasaules slavu! Par to, ka latvieši var būt īsti gnīdas, liecina mana ieilgusī sarakste un sarunas ar ventspilniekiem un viņu galvu Aivaru Lembergu. Esmu viņus rosinājis nosaukt savu stadionu Daiņa Kūlas vārdā. Turklāt atgādināju, ka 1983. gadā, kad Helsinkos notika pirmās pasaules meistarsacīkstes vieglatlētikā, Dainis tika pie bronzas medaļas (joprojām vienīgās Latvijai!). Toreiz es stāvēju blakus somu olimpietim gargabalniekam Lase Virenam, kad viņam pie olimpiskā stadiona atklāja pieminekli. Turpat ir pieminekļi citiem somu olimpiešiem Pāvo Nurmi un Mati Jervinenam, kurus arī atklāja sportistu dzīves laikā. Vai nav tā, ka somi, protot godināt savus varoņus, dzīvo vismaz desmit reižu labāk par mums, nav laiduši savā zemē svešiniekus un savā valodā svešvārdus?
Ar dziļu cieņu Lapu mēneša 24. dienā – Zigurds Mežavilks
