Es gribu godināt visus dzīvus palikušos Černobiļas AS avārijas seku likvidatorus un viņu ģimenes.
Es gribu godināt visus dzīvus palikušos Černobiļas AS avārijas seku likvidatorus un viņu ģimenes. Mūsu valstī ir daudz priecīgu un bēdīgu atceres dienu: 11. novembris – Lāčplēša diena, 18. novembris – Latvijas proklamēšanas diena, 25. marts – Komunistiskā terora upuru piemiņas diena un vēl citas. Taču mums, černobiliešiem, tādas dienas nav. Pēc manām domām, tāda skumja atceres diena varētu būt 26. aprīlis, kad notika avārija.
1986. gada 26. aprīlī sākās katastrofa, kurā tikām ierauti arī mēs. Vieni ātrāk, citi vēlāk, bet visi mēs bijām spiesti cīnīties ar «balto nāvi».
Daudzi mūsējie jau atdusas dzimtenes smiltājā. Un viegli neklājas dzīvajiem. Arī mūsu ģimenes ir avārijas upuri, jo mēs nespējam padarīt, to, kas vīrieša cilvēkam būtu jāizdara. Daudziem no mums par otrajām mājām kļuvušas slimnīcas, sanatorijas…
Es nespēju darīt fizisku darbu, mani darbarīki reižu reizēm ir papīrs un zīmulis. Paldies «Zemgales Ziņām», kas publicē kādu manu darbu, ko es protu un vēl mācos.
Paldies par to arī žurnāla «Labirints» redaktoram Guntim Kalnam. Pēc katra publicētā darbiņa – krustvārdu mīklas – es jūtu tādu kā stimulu darboties, man aizmirstas sāpes, kuras nomoca. Galu galā es sajūtu pašcieņu, ka vēl kaut ko varu izdarīt.
Es ik gadu pieminu 26. aprīli, jo man tā ir atceres diena.
Ar cieņu – Vilnis Poliņš, Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidators,
3. grupas invalīds
