Katru gadu 6. martā atzīmējam pulkveža Oskara Kalpaka atceres dienu.
Katru gadu 6. martā atzīmējam pulkveža Oskara Kalpaka atceres dienu.
1918. gadā pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas valstī valdīja neaprakstāms nacionālo, politisko un militāro pretestību juceklis. No austrumiem tuvojās Sarkanā armija, faktiskā vara bija Vācijas armijas rokās. Šaubas par Latvijas brīvību, neuzticība vāciešiem un boļševiku propaganda jauca iedzīvotāju domas un prātus.
Sarkanās armijas uzbrukuma draudos 1919. gada 3. janvāra agrā rīta stundā jaunās Latvijas valsts bruņotie spēki nepilnu 400 vīru sastāvā O.Kalpaka vadībā atstāja Rīgu. Komunistu aģenti kūdīja pūli, uz Latvijas atbrīvotājiem bira lamuvārdi un zaimi. Pulkvedis klusi, bet visiem dzirdami sacīja: «Daudz jūsu nav palicis, bet turēsimies kopā!» Viņš stingri satvēra spieķi un nostājās vienības priekšgalā. Tā sākās uzvaras gājiens daudzās cīņās par Latvijas brīvību un neatkarību un neapturami virzījās pretim liktenīgajai 6. marta dienai, kad O.Kalpaks krita kaujā pie Airītēm.
Ar savu nāvi pulkvedis O.Kalpaks atdeva latviešu tautai tās pašcieņu, drosmi cīnīties par taisnību. «Kalpakiešu» stāja un uzticība jaunās valsts karogam aizrāva sev līdzi tūkstošus Latvijas atbrīvotāju, kas padzina no savas zemes Bermonta savervētos vācu un krievu algotņus.
Lai piedalītos O.Kalpakam veltītā svinīgā atceres sarīkojumā 6. martā uz Saldus rajona Airītēm devās ZS 52. kājnieku bataljona vadība, grupa jelgavnieku, skolu jaunatne, studentu korporācijas, bruņoto spēku karavīri un zemessargi.
Pēc dievvārdiem aizsardzības ministra sveicienu nodeva LR Nacionālo bruņoto spēku komandieris admirālis Gaidis Andrejs Zeibots. Par 1919. gada 6. martu un Latvijas atbrīvošanas cīņām stāstīja Rīgas garnizona komandieris pulkvedis Juris Vectirāns un vietējo pašvaldību pārstāvji.
Lai gan visus sildīja marta saule, nosalušie varēja sasildīties, iebaudot karavīru virtuves cienastu līdzās muzejam. Iepazināmies arī ar tā jauno ekspozīciju.
