Baronese Elīze fon Reke uzstājīgi lūdza Kaliostro dot iespēju sazināties ar sava mirušā brāļa garu.
(Turpinājums. Sākums 13. augusta numurā.)
Tiek iedragāta Kaliostro autoritāte
Baronese Elīze fon Reke uzstājīgi lūdza Kaliostro dot iespēju sazināties ar sava mirušā brāļa garu. Kaliostro ieteica baronesei pirms gulētiešanas pastiprināti domāt par savu brāli, un tad sapnī viņš parādīšoties un ar māsu runāšot. Par pārējo parūpēšoties pats mags.
Diemžēl jaunā baronese domāja pārāk stipri un nespēja aizmigt trīs dienas un trīs naktis, līdz bija tuvu nervu sabrukumam. «Dievišķais» grāfs taisnojās, ka baroneses organisms nav piemērots seansam.
Tas bija pirmais starpgadījums, kas iedragāja Kaliostro autoritāti Jelgavas aristokrātu vidū. Agrākā apjūsmotāja baronese fon Reke vairs īsti neticēja Kaliostro pārdabiskajām spējām. Kaliostro vēl mēģināja pierunāt baronesi doties uz Pēterburgu, solot pat vadošu amatu jaundibināmajā brīvmūrnieku ložā, taču nepanāca cerēto.
Dažādi, reizēm pat diametrāli pretēji, grāfu Kaliostro vērtēja Jelgavas inteliģence. Kaliostro labi sapratās ar Pētera akadēmijas filozofijas profesoru Štarksu. Turpretī akadēmijas dabaszinātņu un fizikas profesors Ferbers Kaliostro pārdabiskās spējas nolīdzināja līdz ar zemi. Par tikšanās reizēm ar Kaliostro Jelgavā Ferbers rakstīja: «Viņa krāpšana bija visrupjākā un neveiklākā, kāda vien iedomājama. Viss, ko viņš sacīja, bija iestudēts, mūžīgi atkārtota lekcija… Viņam nebija zināšanu nevienā nozarē; no dažām vecām medicīnas vai smieklīgi mistiskām nozarēm viņš smēlās visu savu nekaunīgo gudrību.»
Arī galma padomnieki Švanders un Lībs uzskatīja, ka Kaliostro ir vienkārši krāpnieks.
Katrīnas II galms paliek slēgts
Kad Jelgavā uz Kaliostro sāka skatīties ar aizdomām un atklājās viņa šarlatānisms, grāfs devās uz Pēterburgu, kur iebrauca ar grāfa Fēniksa vārdu. Lai gan grāfs ieguva atzinību aristokrātu aprindās ar maģijas un alķīmijas eksperimentu demonstrējumiem, ceļš uz carienes Katrīnas II galmu bija slēgts. Kopumā Katrīnas II varas laiku uzskata par Krievijas masonu kustības ziedu laiku, tomēr cariene piesardzīgi izturējās pret Rietumeiropas masonu antimonarhistisko politisko orientāciju un īpaši aizstāvēja apgaismības idejas, vēršoties arī pret maģijas un mistikas pārsātinātiem masonu virzieniem.
Vēl tīri personīgi apstākļi pastiprināja Katrīnas nepatiku pret Kaliostro carienes favorīts kņazs Potjomkims pat ar vienu veselo aci spēja novērtēt Lorencas skaistumu un izrādīja atklātas simpātijas.
Kaliostro atlika piesaistīt Pēterburgas sabiedrības uzmanību kā ārstam, ko, pēc medicīnas vēstures atzinuma, viņš prata teicami. Viņa brīnumārsta panākumi bija eksotisku mikstūru un eliksīru lietošana kopā ar spēcīgu hipnozi. Turklāt maksu par ārstēšanu viņš prasīja no bagātajiem, bet trūcīgos ārstēja bez maksas un pat materiāli viņus atbalstīja.
Nopērk pie baznīcas bērnu un uzdod par īsto
Pēterburgā grāfs brīnumārsts pieļāva liktenīgu kļūdu. Viņš apsolīja palīdzēt kņaza Goļicina smagi slimajai meitiņai, kuras ārstēšanu neuzņēmās neviens Pēterburgas ārsts. Arī Kaliostro atzina, ka ir bezspēcīgs, tomēr pēc kņaza izmisīgiem lūgumiem solīja meiteni glābt. Pēc ārsta prasības ārstēšana notika nošķirtībā no vecākiem. Kad Kaliostro nodeva izārstēto bērnu Goļicinam, vecākiem radās aizdomas, ka tā nav viņu meita. Negaidot Kaliostro pats ieradās pie Goļicina un atzinās, ka īstā meita ir mirusi, tāpēc nopircis pie baznīcas meitenīti no nabadzīgas sievietes un uzdevis to par Goļicinu meitu. Īsto bērnu Kaliostro esot sadedzinājis, veicot paliģenēzes mēģinājumus. Augstākajā sabiedrībā par šo atgadījumu radās visādi muļķīgi spriedelējumi, bet cariene Katrīna II varēja beidzot izraidīt nevēlamo ārzemnieku no Krievijas. Visu savu nicinājumu cariene izpauda komēdijā «Krāpnieks», kur Kaliostro parādīts kā ārēji pievilcīgs cilvēks, kuru aiztur policija, kad viņš grib aizbēgt ar lielu izkrāptu zelta un dimantu krājumu.
Atpakaļceļā uz Eiropu Kaliostro brauca caur Jelgavu, taču vairāk šeit laimi nemeklēja. Vienīgi baronese fon Reke saņēma vēstuli itāļu valodā, kas beidzās ar vārdiem «Mūžīgi Jūsu, kas Jūs sirsnīgi mīlēja…» Baronese apspriedās ar radiem un nolēma uzrakstīt memuārus «patiesības un krāpnieka atmaskošanas labā». Grāmatā šī liecība par noslēpumaino grāfu parādījās Berlīnē 1787. gadā, un to pat tulkoja vairākās valodās, saglabājot Elīzes fon Rekes vārdu nākamajām paaudzēm un pašam memuāru varonim nepatīkamus atklātības mirkļus.
Triumfs pēc neveiksmes
No 1780. līdz 1783. gadam Kaliostro dzīvoja Strasbūrā, kur, runājot M.Moremarko vārdiem, «viņa slava auga kā ieraudzēta mīkla». Trīs gadu laikā pie viņa ieradās milzums slimnieku un ziņkārīgo.
Drīz vien pēc tam Kaliostro dibināja Ēģiptes masonu ložu, pats būdams tās vadītājs. Šajā laikā Eiropā valdīja tā dēvētais viltus eģiptoloģijas bums. Cits pēc cita iznāca romāni par seno ēģiptiešu slepenajām mācībām un rituāliem. Kaliostro izmantoja sabiedrības interesi par eģiptoloģiju, lai piesaistītu savai ložai ziņkārīgo uzmanību.
Savu piekritēju priekšā viņš bieži esot parādījies garā zīda tērpā, ar pravieša čalmu galvā, uz sarkanās saites, kas atgādinājusi ordeņa lentu, bijušas izšūtas ēģiptiešu svētās vaboles skarabeji, pie jostas bruņinieku zobens bez maksts.
Viennozīmīgi Kaliostro aizraušanos ar senēģiptiešu zināšanām un rituāliem nevar uzskatīt par parastu šarlatānismu, jo pat nopietni zinātnieki atzīst, ka ar ēģiptiešu mītiem un iniciācijām saistās patiesības meklējumu ceļš. Ēģiptes masonu ložas popularitāte ātri auga, un īpaši pēc grāfienes Lambālas iecelšanas par ložas Goda Saimnieci interese par Kaliostro idejām palielinājās arī Parīzes ložās.
Kaliostro tika uzaicināts uz disputu ar orientālistu tiesnesi de Gebelīnu par masonu filozofijas jautājumiem. Masonu autors, mistēriju un to emisāru pētnieks Menli P.Hols ar sajūsmu aprakstīja Kaliostro panākumus šajā diskusijā. Tiesnesis de Gebelīns atzina, ka viņa priekšā ir ne tikai kolēģis pētnieks, bet cilvēks, kura zināšanas ir pārākas.
Kaliostro ar simbolisku burtu kombināciju skaidrojumiem izteica savus slavenos pareģojumus revolūcijas tuvošanos un monarhijas gāšanu, karaļa Luija XVI ģimenes likteni, Napoleona nākšanu pie varas un pirmās impērijas nodibināšanu.
Īpašu ievērību grāfs Kaliostro guva pēc tā dēvētās Francijas karalienes kaklarotas lietas. Agrāk ietekmīgās Valuā dzimtas nabadzībā nonākusī atvase grāfiene Lamota centās iekarot karalienes Marijas Antuanetes labvēlību, piedāvājot viņai pirkt kaklarotu 1600000 liru vērtībā. Karaliene grūtā finansu stāvokļa dēļ atteicās no krāšņās rotas pirkšanas. Grāfiene Lamota ar dokumentu viltojumiem un afērām nozaga karalienei paredzēto kaklarotu un kompromitēja kardinālu Roānu karalienes acīs. Kardināls Roāns bija biežs viesis Kaliostro namā un kļuva par kaismīgu grāfa pielūdzēju.
Kad pārgalvīgā afēra nāca gaismā, Žanna Lamota visu vainu novēla uz kardinālu un Kaliostro. Izmeklēšanas laiku Kaliostro pavadīja Bastīlijā, kur uz savas kameras sienas atstāja šifrētu pravietojumu: «1789. gadā Bastīliju aplenks un 14. jūlijā nopostīs līdz pamatiem.»
Tiesa Kaliostro un kardinālu Roānu attaisnoja, grāfienei Lamotai piesprieda mūža ieslodzījumu. Pēc tiesas lēmuma ievērojami saasinājās tautas neapmierinātība ar stāvokli Francijā, radās baumas, ka karaliene ar karaļa Luija XVI starpniecību inscenējusi kaklarotas afēru, lai izrēķinātos ar personīgi nepatīkamo kardinālu Roānu un pret monarhiju noskaņoto grāfu Kaliostro. Tiesnešos aizdomas radīja burtu salikums «L.P.D.», ar ko bija parakstīti Kaliostro dokumenti.
Tikai vēlāk Romas inkvizīcija izspieda atzīšanos L.P.D. bija tālaika revolucionāru devīzes Lilium pedibus destrue (Samin lilijas ar kājām) pirmie burti (Francijā lilija bija karaļa varas simbols). Luijs XVI nobijās no jūsmīgās atbrīvoto sagaidīšanas un izraidīja Kaliostro no valsts. Noskumušie parīzieši, pēc aculiecinieku aprakstiem, esot uzvilkuši sēru drēbes. Kad Kaliostro Buloņā kāpa uz kuģa, krastmalā uz ceļiem esot nometušies pieci tūkstoši cilvēku. Daži autori karalienes kaklarotas lietu uzskata par Lielās Franču revolūcijas prologu. Vēlāk Anglijā Kaliostro uzraksta slaveno «Vēstuli Francijas tautai», kas pārpludināja visas Eiropas lielākās pilsētas. Tas bija ass un atklāts protests pret monarhijas despotismu, pret visiem karaļiem.
Aleksandrs Dimā (tēvs) romānā «Karalienes kaklarota» Kaliostro politiskos uzskatus raksturo sarunā ar baronu Tavernī: «Es jūs aicinu mīlēt cilvēkus, mīlēt vienlīdzību. Jūs soļojat pāri tautai, lai noskūpstītu roku jūsu karalienei, es paminu zem kājām karalienes, lai paceltu tautu kaut tikai par vienu pakāpi augstāk… Es jums atstāju debesu sauli un karaļu labvēlības sauli, ļaujiet man manu vientulību un ēnu…»
Kaliostro straujais popularitātes pieaugums radīja viņā pārlieku pašpārliecinātību. Grūti izskaidrot, kāpēc 1789. gadā viņš ieradies Romā, kaut gan labi zināja Romas pāvesta Benedikta XIV paredzēto nāvessodu visiem masoniem. Sieva Lorenca bija daudz piesardzīgāka, taču nespēja Kaliostro atrunāt no pārsteidzīgā soļa dibināt masonu ložu Romā.
(Turpmāk vēl.)
šodien radītu parapsiholoģijas speciālistu interesi.» Līdz ar Kaliostro nāvi aizgājuši nebūtībā daudzi ar viņu saistītie noslēpumi, kas varētu atklāt viņa personības diženumu vai apliecināt skeptiķu pausto nicinājumu.
