“Bibliotēkas – tā ir pirmkārt mūsu valoda, mūsu tautas tikumi un netikumi. Visa mūsu rakstniecība, glezniecība un mūziķi – kā tik nav grāmatās!” teic Lielplatones bibliotēkas vadītāja Janīna Ungure. Jau astoņpadsmito gadu bibliotēka radusi mājvietu Lielplatones muižā un šogad svin 95. jubileju.
Lasa ceturtdaļa pagasta
Janīna Ungure bibliotēkā saimnieko nepilnu gadu. Savulaik pagastā bijušas divas bibliotēkas: viena Sidrabes pusē, bet otra – lopkopības izmēģinājumu saimniecības zinātniskā – tepat muižā. No 1992. līdz 2015. gadam Lielplatones bibliotēku vadīja Māra Puriņa. Beidzot darba gaitas, viņa savās atmiņās raksta, ka bibliotēku no Lielplatones pagasta pārvaldes mājas uz muižu pārcēla 2000. gadā, kad Lielplatones lopkopības izmēģinājumu saimniecībā strādājošie zinātnieki pilnībā atbrīvoja telpas muižas dienvidu spārna otrajā stāvā. “2011. gadā izstrādāju projektu un iesniedzu Lauku atbalsta dienestā, lai bibliotēkā iegādātos jaunas mēbeles un apgaismes iekārtas. Vecie plaukti, kuri tika iepirkti vēl bibliotekāres Līnas Bergas laikā, tātad aptuveni pirms 50 gadiem, bija pavisam nolietojušies un tā šūpojās, ka varēja kādu savainot. Manu projektu atbalstīja, un pagasta pārvalde piešķīra līdzekļus, lai varētu kapitāli izremontēt telpas. Gada beigās ieguvām atjaunotu, gaišu, saulainu bibliotēku, kurā patīkami atrasties jebkāda vecuma apmeklētājiem, jo arī mazie tika pie sava bērnu rotaļu stūrīša,” tā Māra Puriņa.
Lielplatones pagasta padomes bibliotēka dibināta 1923. gadā, liecina valsts arhīva informācija. Lielplatones pagasta valdes pilnvarotais – darbvedis Alfreds Bušs – 1923. gada 7. martā saņēmis 507 sējumus no Kultūras fonda un parakstījis Kultūras fonda bibliotēku noteikumus. Kā savās atmiņās raksta kādreizējā bibliotēkas vadītāja Līna Berga, kura amatā nostrādājusi 33 gadus (1948–1981), pēc 1935. gada Statistiskās pārvaldes izdotā sējuma “Pagastu apraksti”, Lielplatones pagasta padomes bibliotēka ar 2250 sējumiem atradusies pagasta namā. L.Berga Lielplatones ciema bibliotēkā sāka strādāt 1948. gada maija beigās. Pēc pēdējās pārrakstītās inventāra grāmatas, tolaik bibliotēkā bija 1711 grāmatu eksemplāru, galvenokārt politiskās un lauksaimnieciskās brošūras, pirmspadomju laikā izdotā daiļliteratūra un nedaudz padomju daiļliteratūras. Bibliotēkai bija 30 lasītāju.
Pērn Lielplatonē bija 777 iedzīvotāji, un teju divi simti ir reģistrēti kā bibliotēkas lasītāji. Māra Puriņa gan norādījusi, ka lasītāju skaits, salīdzinot ar padomju laikiem, ir mainījies uz slikto pusi. Toreiz bibliotēku apmeklējuši 300. Viņa to skaidroja ar laikmeta iezīmēm: “Cilvēki savas intereses apmierina ar tehnoloģijām, lielākajai daļai mājās ir interneta pieslēgums, un grāmatu lasīšana vairs nav populāra.”
Izmanto arī datorus
Mūsu viesošanās brīdī bibliotēkas apmeklētājus sagaida vietējās iedzīvotājas Gaidas Geršebekas fotogrāfiju izstāde, kurā iemūžinātas pagasta debesis. Turpat izvietoti arī vairāki datori, bez kuriem šodien nav iedomājama bibliotēkas ikdiena. Tos izmanto dažāda vecuma apmeklētāji – ne tikai informācijas meklēšanai internetā, bet arī rēķinu nomaksai, savukārt bērni – gan mācībām, gan izklaidei. Tāpat bibliotēkā ierīkota lasītava, kur pāršķirstīt grāmatas, avīzes un žurnālus vai uzzināt ko jaunu par Eiropas Savienību no “Europe Direct” informācijas centra sarūpētajiem materiāliem.
Lai gan mūsdienās informāciju var iegūt arī elektroniskajā vidē, Janīna Ungure uzskata, ka grāmatu nekas nevar aizstāt. Ir apmeklētāji, kas lasa tikai latviešu oriģinālliteratūru. Šobrīd pieprasītas ir Karīnas Račko “Saplēstās mežģīnes” un arī Daces Judinas grāmatas. Klasiku izvēlas mazāk. No ārzemju autoriem iecienīts ir Dens Brauns. Bibliotēkā pieejama arī nozaru literatūra – ģeogrāfija, veselība, etnogrāfija, izglītība, pārtika. “Pašreiz cilvēkus ļoti interesē veselības tēma – meklē grāmatas, kas saistītas ar ārstniecības augiem,” stāsta bibliotēkas vadītāja. Tāpat iecienīts ir žurnāls “Ieva”.
Bibliotēka kā balva
Kā stāsta Janīna Ungure, mūsdienās bibliotēka vairs nav tikai vieta, kur lasa grāmatas un presi. Lai piesaistītu apmeklētājus, kas bieži ir iegrimuši telefonos un datoros, bibliotēka rīko arī dažādas radošās darbnīcas un pasākumus. Bērniem ir iespēja izpausties radoši, zīmējot, griežot, līmējot, spēlējot spēles, nupat noslēgusies “Pūcīšu skola”, kuru bērni apmeklēja kopā ar vecākiem. Savukārt ik ceturtdienu bibliotēkā viesojas bērndārznieki. Ieceru un notikumu tik daudz, ka gribētos arī plašākas telpas. “Bērni uz bibliotēku nāk ar lielāko prieku, lasām pasakas. Ja viņi bērnudārzā ir labi uzvedušies, bibliotēkas apmeklējums viņiem tiek kā balva. Tas man šķiet jauki – bibliotēka kā balva!” par pozitīvo stimulu priecājas Janīna Ungure, gatavojoties jūnijā gaidāmajai bibliotēkas akreditācijai.
Savukārt 28. aprīlī Lielplatonē plānota Bibliotēku nakts jauniešiem. “Muzejiem jau bija tā pati krīze, kas bibliotēkām. Atceros, muzejs sūdzējās, ka cilvēki nenāk. Tad sāka rīkot Muzeju nakti, un cilvēki nāca labprāt. Tagad daudzi svētkos grib nevis sēdēt pie lieliem galdiem, bet aiziet uz kādu muzeju, jo zina, ka tur būs kaut kas interesants. Tāpat arī bibliotēka jāpadara interesanta, lai savā dzimšanas dienā būtu vēlme ar viesiem atnākt un kaut vai kādu pasaku izlasīt,” tā Janīna Ungure, kura par atbalstu bibliotēkai slavē gan Jelgavas novada pašvaldību bibliotēku metodiskā darba vadītāju Dzintru Pungu, gan Kultūras pārvaldes vadītāju Anitu Lieknu ar komandu. Bibliotēkas vadītāja arī priecājas par Attīstības nodaļas dāvināto spēli ar jautājumiem par novadu, Latviju un ES – to atzinīgi novērtējuši gan “Pūcīšu skolu” apmeklējušie vecāki, gan novada seniori.
“Jākustina” fonds
Tā kā Janīna Ungure bibliotēku sākusi vadīt nesen, šo gadu viņa nolēmusi veltīt eksperimentiem, lai noskaidrotu, kādas aktivitātes lasītājus un apmeklētājus interesē un kuras ieplānot arī tālākajā darbā. Tāpat jāpievēršas novadpētniecībai. “Bibliotēkai jau patiktos, ja tās darbiniekiem nebūtu ģimenes. Esmu konstatējusi, ka te ir bezgala daudz darba. Jācenšas, jādomā, lai cilvēkiem nebūtu garlaicīgi pagastā dzīvot. Jāpadomā, kā ieinteresēt pensionārus. Ideju ir daudz. Vasarā varētu noorganizēt Saimnieču dienu, jo jūlijs ir saimnieču mēnesis. Gribas sarīkot kādu āra pasākumu. Runāju ar vecākiem – ja viņi ir gatavi bērnus vest, es esmu ar mieru uz darbu nākt arī sestdienā. Ja gribu, lai mana bibliotēka dzīvotu, daudz kur ir arī jānāk pretī, lai man būtu vairāk apmeklētāju un lasītāju.”
Viņa pārliecināta – ļoti svarīgi, lai arī bibliotekārais fonds “kustētos”. “Svarīgi, lai būtu lasītāji, nevis tikai ciemiņi uz pasākumiem. Ja cilvēks lasa, viņam ir labāks vārdu krājums, viņš var labāk izteikties. Grāmata ir ļoti spēcīga. Ir, kas to saprot, ir, kas lasa spiestā kārtā. Ir skolas, kas bērniem uzdod vasarās lasīt, ir skolas, kas neliekas ne zinis. Jelgava par savu bērnu attīstību tiešām rūpējas,” tā Janīna Ungure. Daļa skolēnu vasarā uzdoto lasa godprātīgi, bet ir arī tādi, kas domā, kā vieglāk izsprukt. “Tā jau ir bērnu un vecāku atbildība, bet vecāki arī ir kā rūķīši nodzīti. Valstī situācija ir tāda, kāda ir, bet gan jau viss mainīsies. Daudz kas atkarīgs no mums pašiem. Ja mēs ietu bibliotēkā lasīt grāmatas, mēs daudz ko vairāk uzzinātu. Ja sāktu paši savas dzīves pārmainīt, domāju, arī valsts sakārtotos,” uzskata vadītāja.
Cer uz jaunajiem
Pēc Janīnas Ungures domām, valdošajā politikā laiks paaudžu maiņai. “Jālaiž jaunie. Mums ir tik daudz padomju “produktu”. Savā laikā visi skrēja uz Maskavu, tagad uz Briseli. Tas pats vien ir, tikai uz citu pusi. Mēs dažreiz nedomājam par savu mazo valsti, kas ir visskaistākā. Man ir daudzi radinieki, kas ir izglītoti, ieguvuši augstāko izglītību, bet strādā ārzemēs. Ja viņi var Šveicē strādāt un ieņemt amatus, kāpēc šeit ne? Jācer uz jaunajiem.”
Piedāvātos reemigrācijas projektus, kas varētu mudināt aizbraukušos Latvijas iedzīvotājus atgriezties, viņa vērtē šaubīgi. “Nav vajadzīga liela nauda, lai atgrieztos. Ir jābūt darbavietām un algām. Var palīdzēt pārvākties, bet tas nav vajadzīgs – vienu dienu pabaro, lai pēc tam gadu nedotu ēst. Man ir draugi Anglijā, arhitekti pēc profesijas, kas tur ar visiem bērniem dzīvo jau “padsmit” gadu un strādā gaļas kombinātā. Viņi saka – kā gribas atpakaļ uz Latviju! Bet nav iespēju. Ja visiem, kas sapelnījuši naudiņu, ļautu atgriezties un attīstīt savu biznesu, bet – priekšā uzreiz nodokļi! Vēl neesi neko nopelnījis, kad jau jāmaksā trīskārtīgi. Ļaujiet ievilkt elpu! Praktiski mums darbojas papīru ekonomika. Uz papīra vienmēr tik labi izskatās, bet, kas dabā notiek, nevienu neinteresē. Tajā un tajā sarakstā labi izskatāmies. Tas jau nav galvenais. Galvenais, lai paši justos labi. Man piedāvāja braukt uz Angliju, bet es nevaru. Man liekas, ka citā valstī es pazudīšu. Šeit ir manas mājas, negribu prom. Vismaz būs kāds, kas gaismu izslēdz. Bet es nedomāju, ka sāksies kas tamlīdzīgs. Tagad tiešām vēlēšanās jādomā par jaunajiem. Padomju laika cilvēkiem šķiet – viņš jauns, ko viņš tur zinās. Bet tagad bērni jau piedzimst gudri, jaunie saprot vairāk, nekā varam iedomāties,” spriež Janīna Ungure.
Kalnus atrod Tērvetē
Valmieriete Janīna Lielplatonē ieprecējusies. Sākumā Zemgales līdzenumos viņai pietrūcis dzimtās puses kalnu un mežu. “Lielplatonē man iepatikās muižas parks, tas bija vienreizīgs. Kad aizbraucu uz Tērveti, tad nomierinājos. Nospriedu – kad noilgošos pēc sava Zilā kalna, atskriešu uz Tērveti. Tagad esmu iedzīvojusies, un man patīk. Lielplatone ir maza, pats mazākais pagasts mūsu novadā, bet interesants. Ražošanas mums nav, bet ir lauksaimniecība, vistreknākās zemes.”
Janīna Ungure pēc izglītības ir sociālā darbiniece, vadījusi aprūpes namu “Birztaliņas”, darbojusies Lielplatones Tūrisma informācijas centrā. “Tūrismā nokļuvu nejauši, bet es tam darbam esmu par senu. Tur vajag tādu trīsdesmitgadīgu aktīvu cilvēku. Kad atnācu uz bibliotēku, mana pirmā sajūta bija, ka beidzot esmu mājās. Man šeit ļoti patīk,” tā viņa. Vairāk nekā 20 gadu dzīvojot Lielplatonē, vietējie iepazīti. Vadot bibliotēku, nereti nākas būt arī psihologa vietā, uzklausīt kā vientuļus seniorus, tā bērnus, kam arī kādreiz kāda bēda gadījusies. Kad nebūšanas izrunātas, viens otrs prom aiziet pat priecīgs. “Kāpēc jābūt ļoti stipram? Jābūt tādiem, kādi esam,” pārliecināta Lielplatones bibliotēkas vadītāja.
