Lasot grāmatu “Ragana manā skapī”, no tiesas rodas sajūta, ka arī manā skapī varētu būt iedzīvojusies ragana… ja vien man mājās būtu skapis tādā izpratnē. Mūsu bezdurvju plauktu sistēmā no skandināvu mēbeļu milža “Ikea” diez vai kāda ragana varētu un gribētu iedzīvoties. Toties par jauno plašāk nepazīstamā latviešu autora Gata Ezerkalna grāmatu “Ragana manā skapī” jāsaka: cik skeptiski es šo darbu paņēmu rokās, ar tikpat negaidīti lielu aizrautību jau izlasītu noliku. Divos vakaros grāmata bija “izrauta” cauri, nepakautrējoties brīvo stundu Rīgā, gaidot darba sapulci, arī izmantot, lai nolīstu stūrītī kafejnīcā un palasītu. Grāmatas sižets vēsta par Līnu Krastu, kurai ir 26 gadi, ir draugs un labs darbs reklāmas aģentūrā. Dzīve šķiet rimta, pat nedaudz vienmuļa. Taču kāds negaidīts telefons zvans maina itin visu. Līnai jāatgriežas Vidzemes lauku mājās, kurās pavadīta bērnība, un jāmēģina atminēt baiss noslēpums, kura saknes slēpjas tālu pagātnē. Pie visa, izrādās, viņas draugam ir cita sieviete un nekas nevar meiteni kavēt pavadīt laiku mīļotā vectētiņa mājās. Vai tiešām nekas? Par to sižets drīz vien liek sašaubīties gan galvenajai varonei, gan ikvienam grāmatas lasītājam, pat ja neesat fantastikas un misticisma apvītu darbu cienītājs. “Sēžu, aizturētu elpu ieklausīdamās. Mājas sienas tik tikko dzirdami krakšķ. Skaņu pat varētu noturēt par sīkiem, steidzīgiem soļiem. Vectēvs noteikti būtu teicis, ka tas ir mājas gariņš – tas pats, kuram viņš mēdza klētī nolikt pienu. Aplaižu skatienu istabai. Jūtos ārkārtīgi dīvaini. Vēstule ir pārāk savāda, tā ir sašūpojusi manus uzskatus par vectēva veselo saprātu; viņš ir svēti ticējis, ka pastāv kāda paralēlā pasaule, par ko vienkāršie cilvēki pat nenojauš. Vēl trakāk – viņš ir uzskatījis, ka sargā pārējos no tādiem pasaku tēliem kā raganas un vilkači… Tagad viņš lūdz, lai es palieku ciematā, kaut arī pirms vairākiem gadiem pats aizsūtīja mani prom. Jāatzīst – esmu ļoti veikli aptīta ap pirkstu. Tagad saprotu, ka nepazīstamais vīrietis ar melno ādas somu – šis Andris – ir noorganizējis bēres ar paša vectēva gudru ziņu. Protams, biju apjukusi un satriekta, un viegli ietekmējama. Apsoloties nokārtot visas formalitātes un pilnībā uzņemoties bēru rīkošanu, šis vīrietis gādāja, lai man nebūtu atkāpšanās ceļa. Patiesībā jau tas nebija Andris; aiz tā slēpās pats Jānis Krasts. Tā darot, vectēvs ir parūpējies, lai es noteikti atbrauktu, saņemtu mapi ar viņa vēstuli un paliktu mājā.” Sižets grāmatā raisās apbrīnojami viegli un intriģējoši, pat neraugoties uz bagātīgo fantastikas elementu un mitoloģijas devu, kas varētu arī būt pār mēru, tomēr integrēta ļoti veiksmīgi. Iespējams, tādēļ, ka grāmatas autors, kurš ieguvis maģistra grādu klasiskajā filoloģijā, interesējas gan par sengrieķu un romiešu, gan latviešu mitoloģiju. Ja šī grāmata būtu izdota ASV, esmu pārliecināta – pavisam drīz sekotu pēc tās sižeta uzņemta filma. Pie mums šāda žanra darbi salīdzinoši ir retums, taču šis man noteikti likās viens no labākajiem paraugiem. Un paldies autoram, ka viņš izticis bez apolinārijiem, gundrijām un visādiem citādiem unikāliem vārdiem, ko jaunie latviešu autori neizskaidrojamu iemeslu dēļ visai neveikli cenšas iekļaut savos romānos.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
